izlasīju china mieville "the city and the city" un jutos vīlusies par to, ka tekstā nevar atrast pietiekami daudz materiāla, lai varētu pati kaut cik nopietni paspekulēt ar idejām un izveidot sev "ticamu" skaidrojumu tam, kāpēc tad cilvēki šajās pilsētās pieņem tādu lietu stāvokli, kāds tas ir, kāpēc breaching ir TIK ļoti tabu lieta, no kā īsti viņi baidās (nevis tā, kā baidās no Breach, bet kas ir tās bailes, kas likušas tai Breach vispār ieviesties). visādās sci-fi/fantasy lietās, ko es lasu, man ir svarīgi, lai es varu noticēt uzbūvētajai pasaulei un tam, ka tā strādā, pat, ja nav pārāk skaidri sīkumos zināms, KĀ tieši tur viss strādā. un šeit man pietrūka kaut kā, kaut kāda sīkuma, kas liktu man pietiekami sajust to, kāpēc tās telpas iedzīvotājiem šķietami nav tādu jautājumu, kā man rodas, lasot par to, kādi ir noteikumi. it kā varu saprast to kā hiperbolizētu teoriju par identitātes veidošanu un uzturēšanu ilustrāciju, kas sasaucas arī ar fridrika bārta un neskaitāmu citu rakstīto, lai definētu savu identitāti, vajag to pretnostatīt citam, atslēga ir robežās, blā blā blā, bet... līdz galam šis mani nepaņēma, lai gan, protams, sižets un pasaules īpatnības bija saistoši un lasīju ar aizrautību un sajūtu, ka viss būvēts ļoti attapīgi un jēgpilni, tb, īpatnības nevis vienkārši ir kā fons, bet ir integrālas konkrētu notikumu un darbību pastāvēšanai, nosaka un pamato stāsta virzību. tas, ka ar visu šo es tomēr līdz galam nejutu, ka grāmata "atdzīvotos", mani mazliet saskumdināja, jo par "embassytown" es biju ārkārtīgā sajūsmā. bet tas jau nekas. būs vienkārši kādā brīdī jāizlasa vēl kaut kas no autora.