.. bērnu kolektīvam obligāti vajag augt un kļūt bagātākam, vajag redzēt priekšā labāku rītdienu un tiekties pēc tās, priecīgi sakopojot visus spēkus un līksmā neatlaidībā lolojot sapni par to. Var būt, ka tieši te meklējama pedagoģijas dialektikas īstenā būtība. (..) Cilvēks nevar pasaulē dzīvot, ja viņam nākotnē nav nekā iepriecinoša. Cilvēka dzīves īstenais stimuls ir rītdienas prieks. Audzināšanas tehnikā šis rītdienas prieks ir viens no svarīgākajiem darba objektiem. Vispirms jānoorganizē pats prieks, jārada tas un jāpadara par realitāti. Otrkārt, kategoriski jāpārvērš prieka vienkāršākie veidi sarežģītākos un cilvēciski nozīmīgākos. Te ir interesants ceļš: no primitīva prieciņa par nieka saldumiem līdz visdziļākajai pienākuma apziņai. (..) Cilvēku audzināt nozīmē parādīt viņam perspektīvos ceļus, kuros rodams viņa rītdienas prieks.

//Antons Makarenko, 1962, Pedagoģiskā poēma

vispār man ir šausmīgi grūti lasīt daudzas padomju laika grāmatas, jo nenormāli kaitina tas uzspēlētais "SOCIĀLISMS FTW!!!" vēstījums, kurš tur teju neizbēgami parādās. es, protams, saprotu, vēsturiskais un politiskais konteksts un tā, bet tāpat gribas smieties vai ņurdēt, atkarībā no vēstījuma specifiskās izpausmes un pielietojuma, un, šķiet, ir grūtāk abstrahēties no man nepieņemamiem uzskatiem, nekā citos gadījumos, piemēram, grāmatās, kurās stipri cauri sit kaut kāda reliģiska uzbāzība vai pat seksistiskas vai citādi daļu sabiedrības diskriminējošas pamatnostādnes. interesanti.

vēl es izjūtu tādu zināmu zināšanu trūkumu. piemēram, parādās jautājums - ko tad īsti darīja čeka? mans priekšstats līdz šim bija - kā jau slepenpolicija, pratināja visādus aizdomās turamos cilvēkus un lika viņus cietumā, bet tad liekas dīvaini, kāpēc lai čekisti organizētu kaut kādu bērnu bezpajumtnieku patversmju komūnu atvēršanu, un kāpēc lai tāds it kā tomēr vispārīgi puslīdz šķietami saprātīgs cilvēks kā makarenko uzskatītu viņus par nez kādiem tur ideāltipa cilvēkiem. hm, hmm.