atnācu ar oskaru uz oskariem, joka pēc uzvilkusi savu ridiculous sarkano mežģīņu kleitu, bet sūdīgā, sūdīgā filma "lone survivor", ko kaut kāda man neizprotama iemesla dēļ fc vadība bija izvēlējusies rādīt pirms ceremonijas tiešraides, vēl nebija pat pusē, kad man jau bija par karstu (jo sintētika) un es jutos ļoti atvieglota, ka braucu pa taisno no vakariņu gatavošanas brālim un tāpēc somā bija pēc kūpinājumiem smaržojošs tkrekls un netīras (pelnu švīkas no zaru dedzināšanas talkas) bikses.

bet tā filma, akdies. tāds wtf. es nesaprotu ne tikai to, kāpēc to rādīja oskaru naktī, bet arī, kāpēc kāds vispār kaut ko tādu gribētu uzņemt. bezjēdzīgu bruņotu konfliktu glorifikācija, nu bāc, nu!
pfffffft.

oskaru ceremonijā man ļoti patika viena daļa no matthew mccounaghay balvas saņemšanas runas. viņš stāstīja par to, ka viņa "varonis", tas, kuru mēģināt panākt izaugsmes ziņā ir... viņš pats pēc desmit gadiem. tā mīlīgi un riktīgi saprātīgi, manuprāt.

kāpēc ir tā, ka tad, kad kāds/kaut kas nepatīk, negribas ar to saskarties, ir (varbūt citiem tā nav?) daudz izteiktāka sajūta, ka tam jāatrod kaut kāds pamatojums, nevis vienkārši "negribas"? tb, ka ir daudz vieglāk atzīties, ka kaut kas patīk bez jēdzīga iemesla, nekā, ka tieši tādā pašā veidā nepatīk.