cukursēne
04 March 2014 @ 08:04 pm
same old  
Apmēram kopš 20. gadsimta vidus pastāv īpašs pētījumu virziens, kas tiek dēvēts par “miera studijām” vai “miera pētniecību”. Tomēr, ja palūkosieties, ar ko nodarbojas “miera pētnieki”, tad ātri vien pamanīsiet, ka šeit pārsvarā tiek pētīts karš, konflikts un situācijas, kurās tiek atjaunota parasta ikdienas dzīve pēc aktīva konflikta vai kara. Miera studijas galvenokārt izmanto negatīvo miera definīciju, skaidrojot, ka miers ir viss, kas notiek tad, ja nav kara. (..) Nošķīrumu starp “pozitīvo” un “negatīvo” miera definīciju pirmais veica norvēģu matemātiķis un sociologs Johans Galtungs (Johan Galtung), kurš nereti tiek uzskatīts arī par miera studiju pamatlicēju. Galtungs uzskatīja, ka pozitīvās miera definīcijas pamatā ir apziņa, ka mieru nosaka sadarbības principu klātbūtne (presence of patterns of cooperation). (..) Miers ir relatīvs stāvoklis, kurā ietilpst dinamiski procesi, kas veicina dzīvību, t.i., ideālā gadījumā tas veicina indivīdu izdzīvošanu, labklājību, attīstību un radošumu sabiedrībā tādā veidā, lai cilvēki varētu konstruktīvi īstenot savu fizisko, sociokulturālo, mentālo un garīgo potenciālu. (Sponsel 1996: 98)

Skaidrs, ka mēs atbalstām mieru visā pasaulē. Jau kopš padomju laikiem miers ir bijis visai nodrillētas politiskās plates galvenais ieraksts. Tomēr mūsu platuma grādos, kur aktīva karadarbība nav notikusi jau vairāk nekā pusgadsimtu, negatīvā miera definīcija izsaka diezgan maz. Turpretī pozitīvā miera definīcija paver tādus aspektus, kas mūsdienu Latvijas politiskajā dienaskārtībā ieņem visai augstus nozīmes pakāpienus. Ja miers tiek skatīts šaurajā Galtunga piedāvātajā sadarbības principu klātbūtnes skatījumā, tad šī ir viena no Latvijas pēdējo gadu sāpīgākajā problēmām, kur cilvēku savstarpējās solidaritātes un kooperācijas trūkums (citi to ir definējuši arī ar tādiem terminiem kā sociālais kapitāls un pilsoniskā sabiedrība) ir traucējis īstenot projektus, kuros ir nepieiciešama iedzīvotāju aktīva līdzdalība un savstarpēja solidāra sadarbība. Līdz šim, kā to rāda arī manu kolēģu pētījumi par dalību dažādos līdzdalīgās plānošanas pasākumos, Latvijas iedzīvotāju augstākā aktivitāte novērojama tad, ja ir jāprotestē pret kādu nepatīkamu procesu, kas jau ir sācies, jo pirms tam sanākt kopā, lai vienotos par kopēju darbību, ir bijis ārkārtīgi grūti. Savukārt Sponsela plašākās definīcijas kontekstā miermīlības pētījumi liek uzdot jautājumu: kādas ir cilvēka dzīvību un viņa pilnā potenciāla īstenošanos veicinošās sabiedrības iezīmes? Šajā kontekstā varētu teikt, ka jo vairāk miera, jo cilvēki ir laimīgāki, jo viņi dzīvo pilnasinīgāku un veiksmīgāku dzīvi. Diemžēl pašreizējā demogrāfiskā situācijas neliecina par vispārēju uz dzīvības veicināšanu orientētu principu prevalenci.

//Klāvs Sedlenieks