ceļā uz dienas gaitām pa trolejbusa logu ievēroju mācību auto, kam uz jumta zīmes bija rakstīts "aijas skola". šāds autoskolas nosaukums piesaistīja manu uzmanību, es ielūkojos auto - un tur pie stūres bija tik, tik, TIK. glīta sieviete, ak. un tā kā blakus sēdeklī neviena nebija, bija skaidrs, ka tā ir vai nu pati aija, vai kāda cita viņas skolas instruktore, un es jau sajutu gandrīz īstu motivāciju apgūt auto vadīšanas prasmes, tikai, lai varētu uz šo būtni vairāk paskatīties. bet auto aizbrauca, pirms es paspēju pierakstīt tā numuru (gadījumam, ja aijas autoskolā tiešām ir daudzas instruktores un tā, haha). laikam tomēr nemācīšos vadīt auto. galu galā, vēlme pasiekaloties uz instruktoru arī nav tā labākā motivācija un manu iespējamo progresu tikai kavētu.

man persōnīgi seksīgākais gadalaiks ir ziema. nevis pavasaris, kad viss mostas uz jaunu dzīvi un visi zvēri taisa bēbīšus, un visiem vajadzētu būt pilniem uzkrātas seksuālās enerģijas.

ziema ir vienkārši tik, tik seksuāla. izejot ārā, tas aukstums uzdzen asinsriti, bieži rodas patīkama tingling (es zinu, ka it kā latviski būtu jātulko kā tirpšana, bet, manuprāt - tirpšana=nepatīkami, tingling=patīkami) sajūta kājās; elpojot aukstu gaisu, es instinktīvi ieelpoju dziļāk un izelpoju lēnāk un izjustāk, kā dažādu uzbudinošu situāciju sākumā. zem apģērba kārtām kļūst stingri krūtsgali, un ja vēl ir vējš, kas bužina no cepures izlīdušās matu šķipsnas un auksti glaužas gar seju, kur nu vēl labāk. ienākot atpakaļ telpās, man vienmēr ir spožas acis un piemīlīgi piesarkuši vaigi, un no pēkšņās gaisa temperatūras maiņas tāda kā neliela aizelšanās sajūta.

jā, dodiet man ziemu. come here, my lovely, wrap yourself around me, where have you been all this time, i've missed you so. oh, oh, i've missed you so.