pēc pilnīga spēku izsīkuma vakarā, kas kulminēja ārkārtīgi jauneklīgajā lēmumā doties pie miera vēl pirms pulksten desmitiem, esmu pamodusies nelaikā. tam ir viens aspekts, kas man vienmēr ir paticis - tā sajūta, ka vari turpināt gulēt, nejūtoties par to vainīgi. vidusskolas laikā regulāri speciāli gāju nosnausties pēcpusdienā, tikai lai varētu piedzīvot to silto pēcpamošanās necelšanās miglu, drifting in and out of sleep bez konkrēta laika, kad Pilnīgi Obligāti Jābūt Augšā. tas ir brīnišķīgi. vienīgā problēma - šis nav tas gadījums. patiesībā, es neesmu pamodusies, es esmu pamodināta. pūkainais miega mākonis ir kaķa man pa seju bradājošo ķepu sapluinīts. man nāk miegs, bet būs atkal jāsāk viss iemigšanas process no nulles, bez jau tepat, tepat aiz stūra gaidoša zeltaina sapņu pasaules mirdzuma, un tas mani īgņo, es jūtos tā, it kā magone būtu atņēmusi man konfekti.

viena lieta, kuras pasaulē viennozīmīgi pietrūkst, ir parfīms "kaķa kažoka smarža"

ō, tikko atcerējos, ka sapnī saņēmu komplimentu - no blakus istabas man bijušais klasesbiedrs atsūtīja īsziņu, ka man esot tik foršs dibens, ka grūti uzturēties ar mani vienā telpā. sapnī man mugurā bija vecas, maisīgas pidžāmbikses un milzīgs tkrekls. hmm.

in other news, tas ir tik stulbi, ka nevar dzīvniekam nekādā veidā paskaidrot, ka tas negaršīgais, cietais klucītis, ko gribi, lai viņš norij, ir pretsāpju zāles un ka pretsāpju zāles nozīmē, ka viņa jutīsies labāk. iepriekšējās dienas bija puslīdz menedžējami, bet šorīt, kad bija skaidrs, ka viņa ir diskomfortā, un metos tās zāles dot drusku agrāk, suns spītējās tā, ka maz nelikās - bez spļaušanas ārā vēl iemanījās tableti kopā ar karoti visgaršīgākā konserva izvemt. tas muļķīgais, muļķīgais apburtais loks - jo vairāk tās zāles ir vajadzīgas, jo mazāk kooperēties gribošs dzīvnieks ir, jo, nu, skaidrs, man arī negribētos darīt kaut kādu nesaprotamu lietu, ja es būtu sāpīguma nomocīta. tikai man tas, kurš mēģina piespiest to lietu darīt, varētu paskaidrot, ka būs labāk, ja piekāpšos, bet suns jau nesaprot. no mītiskā gudrā suņa ar piecgadīga bērna intelektu viņa ir ļoti, ļoti tālu.

Here’s my heavily clichéd observation about life for the day: you always feel like nothing is going to change and everything is always changing.

//Kate Fridkis

lasu grāmatu par domāšanu un statistiku un, nonākusi pie tēmas par "regression to mean values", sāku skumt, jo gandrīz vai liekas, ka tas tad uzreiz nozīmē, ka, lai ko es darītu, viduvējība vien sanāks - vecāku izcilība ir sabojājusi visas manas iespējas. nu, labi, varbūt vismaz būšu sociāli adeptāka, jo viņiem principā nav draugu, ha, haha, hahaha.