pēc pilnīga spēku izsīkuma vakarā, kas kulminēja ārkārtīgi jauneklīgajā lēmumā doties pie miera vēl pirms pulksten desmitiem, esmu pamodusies nelaikā. tam ir viens aspekts, kas man vienmēr ir paticis - tā sajūta, ka vari turpināt gulēt, nejūtoties par to vainīgi. vidusskolas laikā regulāri speciāli gāju nosnausties pēcpusdienā, tikai lai varētu piedzīvot to silto pēcpamošanās necelšanās miglu, drifting in and out of sleep bez konkrēta laika, kad Pilnīgi Obligāti Jābūt Augšā. tas ir brīnišķīgi. vienīgā problēma - šis nav tas gadījums. patiesībā, es neesmu pamodusies, es esmu pamodināta. pūkainais miega mākonis ir kaķa man pa seju bradājošo ķepu sapluinīts. man nāk miegs, bet būs atkal jāsāk viss iemigšanas process no nulles, bez jau tepat, tepat aiz stūra gaidoša zeltaina sapņu pasaules mirdzuma, un tas mani īgņo, es jūtos tā, it kā magone būtu atņēmusi man konfekti.