nepārprotiet, šis nav žēlabu ieraksts, es par šo vienkārši ar zināmu regularitāti domāju, bet nekad neuzrakstu, un kaut kā liekas, ka muļķīgi taču, jāsaglabā nākotnei (varbūt pēc pāris gadiem varēšu lūkoties uz ierakstu un ar lepnumu apjaust, ka esmu uzzinājusi atbildi). nu, vai arī kāds izlasīs, kaut ko piebildīs, un es uzreiz visu sapratīšu, haha.
nu, lūk. tātad.
reizēm es palasu kādu pilnīgi svešu vai attāli zināmu meiteņu cibas, un tur figurē visādi aizraujoši randiņi, visādi dīvaini un ne tik dīvaini cilvēki, kas mācas virsū vai vienkārši piedāvā saskarsmi izklaidējošos un ne tik izklaidējošos veidos, un es nekad nevaru saprast, no kā tieši ir atkarīgs, vai šādas lietas ar kādu notiek vai nenotiek. tas ir, es it kā saprotu, ka uz šādiem jautājumiem nav vienas vienkāršas atbildes, bet mans zināt- un spekulētkārais prāts nekādi netiek ar šo galā.

visa cita starpā šonakt sapnī bija puslīdz lielapjoma awkward moment - biju savā bērnības dzīvoklī iegājusi tualetē, kad sapratu, ka blakus, savā guļamistabā mani vecāki nodarbojas ar seksu. man, protams, bija prieks par to, ka viņi dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, bet tai pat laikā es īpaši negribēju šādā veidā nejauši ar viņiem tajā savā ziņā dalīties, bet man arī bija bailes, ka viņi varētu pamanīt, ka eju no tualetes ārā, un tas kaut kā visu sabojātu un visiem būtu neērti, tāpēc es biju iesprostota tualetē un aizspiedusi ausis gaidīju, kad viņi pārstās un iemigs.

naktī pirms tam vienā no sapņiem pasaulei tuvojās soul-sucking robotu apokalipse, un mani draugi pierunāja mani uzrīkot ballīti, kurā es viņus visus neuzkrītoši noindētu ar kkādu saindētu skalpeli vai ko nu tur, lai viņiem nav jācieš dvēseles izraušanas agonija, kad apokalipse beidzot sāksies. es darīju, kā viņi lūdza, bet tad izrādījās, ka skalpeļa inde ir beigusies, un pati sevi noindēt es vairs nevaru. biju palikusi viena mājā, kas pilna ar līķiem, gaidot mokošu apokalipsi, kura varēja pienākt tiklab pēc stundas kā pēc vairākām nedēļām. es jutos vientuļa un vīlusies, un devos pavadīt pēdējos dzīves brīžus tuvējos kalnos - visapkārt bija koši zaļas, leknas zāles klāti kalni, kuros ganījās aitas, vietām tādi mežu pleķīši, viss izskatījās tik skaisti un normāli, ka bija grūti noticēt, ka tūliņ pienāks pasaules gals. atradu alu, kurā dzīvot, un pēc kāda laika mani atrada tie roboti, lai izsūktu dvēseli, un es pamodos.

man šķiet, reizēm es miegā sakošļāju sev vaigus.

un kāds tur brīnums, galu galā, kad es biju maza, es mēdzu miegā griezt zobus. bet tas bija sen un, cerams, vairs nav patiesība. neviens, ar ko kopā esmu gulējusi, nekad nav sūdzējies.

[11:08:29 PM] Krišjānis: gribi nākt dot man garšīgu ēdienu un parakstīt man angļuvalodai pēc supernatural step by step shit kamēr es mokos ar pēdējiem draņķiem OS md? XD