mums šovakar iet jautri.

gribēju šovakar izcept rītdienai siera cepumiņus, mīklu biju pagatavojusi jau pa dienu un ielikusi ledusskapī, plēvē ietītu. atbraukusi mājās, noliku to uz galda, lai drusku sasilst un kļūst mīkstāka, tikmēr pelnufeja izveda džeraldu un es iepazinos ar analīžu rezultātiem. abi jau bija atgriezušies, kad devos virtuvē sākt cept cepumiņus, bet vairs nevarēju atrast mīklu. vienīgais izskaidrojums - citplanētieši nozaga džeralds to kaut kādā veidā paspējis mežonīgā tempā nemanāmi aprīt. ar visu plēvi, protams. mierinājumam par to, ka šovakar cepumiņus cept nesanāks, izlēmu pagatavot popkornu (kas, starp citu, sanāca ļoti garšīgs), un pēc tam pelnufeja nejauši nolika plastmasas trauku, kurā biju to sabērusi, uz joprojām karstās plīts virsmas, un traukā izkusa caurums. lūk, uzskates materiāls:

izskatās gan, ka nekāds īpašs ļaunums plītij no šī nebūs cēlies, šķiet, izdevās visu izkusušo nokasīt.

šis arī nav mans pirmais puslīdz lielapjoma piedzīvojums ar kūstošu plastmasu. elpa, iespējams, varētu šo notikumu atminēties (man šķiet, ka biji klāt?) - ciemos pie ansambļa biedrenes reiz daļēji izkusa televizōrs. uz tā bija neapdomīgi novietotas sveces, un es joprojām spilgti vizuāli atceros mirkli, kurā pēkšņi sveču liesmiņas apvienojās vienā palielākā liesmā un tad pazuda televizōra dzīlēs. tas bija skaisti, dramatiski un biedējoši.

un tādam jautrākam vakara nobeigumam - es jau kopš mana, tēta un brāļa kopīgā izbrauciena uz lohnesu jūsmoju par faktu, ka skotijā ir Ārkārtas pils