šovakar man reāli gribējās mācēt flirtēt

un tad es aizbraucu projām, tikai lai atklātu, ka roberts nav sasniedzams, kāmis nav sasniedzams, wtf, dusmas un bēdas, tad ar pēdējo transportu aizbraucu atpakaļ uz apmēram-mārupes ballīti, un tas bija tik jauki un tik skumīgi arī, jo es tomēr esmu tāds svešais šo ļaužu vidū, piektais ritenis pilnīgs

bet tomēr labāk nekā braukt vienai mājās, ja plānota socializācija

bet vispār - vakar, kamēr es šūpojos, nolūza šūpoles, man gan tika tikai apdauzīts un saskrāpēts plecs un morāla trauma par tādu ne tīšu ļaundarību

kad tās šūpoles ar visu mani krita, sajūta bija līdzīga kā toreiz, kad dzeldā nozāģēta ābele sāka gāzties uz to pusi, kur es biju prātīgi atkāpusies, un nebija laika atkāpties vairs daudz tālāk, un es dabūju zarus sejā, par laimi, tikai pašas galotnes zarus - cepure nokrita, bet es nebiju pat tik saskrāpēta kā pēc šīs šūpoļu epopejas

un vēl, guļot tai svešajā mājā, kuras pagalma šūpoles manis dēļ nolūza, šonakt es sapņoju briesmīgu sapni, un, kad pamodos, atkal bija tā jocīgā lieta, kad es it kā dzirdu, ka mani sauc vārdā, bet zinu, ka tā nevar būt patiesība, jo tas cilvēks vai nu nav ģeogrāfiski gana tuvu, vai guļ

*

laiks, kopš vakardien pamodos līdz apmēram tagad, ir tik savāds, patiešām strauji mijas patiesa sajūsma un prieks ar pilnīgu atsvešinātības, vientulības un vilšanās sajūtu, bet, ja tā padomā, tad jau droši vien tie priecīgie mirkļi atsver visas bēdiņas, vismaz es tā ceru

skatos internetā olimpisko spēļu atklāšanu ltv7 arhīvā un jūtos drusku aizkaitināta, ka brīžiem man kaut kādu dīvainu iemeslu pēc gandrīz saskrien acīs mazliet tāda kā aizkustinājuma asariņa. piemēram, ieraugot lielo piepūšamo voldemortu vai daudzās mērijas popinsas, heh.