tas šūpoļu sasistais plecs sāp, patiešām, bet es tik un tā uzvedos kā jaunietim pieklājas, un atsaucīgi braucu uz nezināmu izpildītāju koncertu

un tad ieva mani uz riteņa bagāžnieka atvizināja līdz pieturai, jo ceļa sākumposmu bijām pārlieku nesteidzīgi tipinājušas, un es jutos kā filmā, ja precīzāk - kā franču filmā (visbiežāk, kad es jūtos kā filmā, tā ir tāda amerikāņu filmas sajūta, laikam tāpēc, ka mana ikdienas dzīve galīgi nav tāda)

mājās mani gaida no brokastīm pāri palikusi viena sviestmaize ar kūpinātu foreli, vējš plivina matus, es jūtos kā īsts cilvēks, un jauna.