bet vispār - vakar, kamēr es šūpojos, nolūza šūpoles, man gan tika tikai apdauzīts un saskrāpēts plecs un morāla trauma par tādu ne tīšu ļaundarību

kad tās šūpoles ar visu mani krita, sajūta bija līdzīga kā toreiz, kad dzeldā nozāģēta ābele sāka gāzties uz to pusi, kur es biju prātīgi atkāpusies, un nebija laika atkāpties vairs daudz tālāk, un es dabūju zarus sejā, par laimi, tikai pašas galotnes zarus - cepure nokrita, bet es nebiju pat tik saskrāpēta kā pēc šīs šūpoļu epopejas

un vēl, guļot tai svešajā mājā, kuras pagalma šūpoles manis dēļ nolūza, šonakt es sapņoju briesmīgu sapni, un, kad pamodos, atkal bija tā jocīgā lieta, kad es it kā dzirdu, ka mani sauc vārdā, bet zinu, ka tā nevar būt patiesība, jo tas cilvēks vai nu nav ģeogrāfiski gana tuvu, vai guļ

*

laiks, kopš vakardien pamodos līdz apmēram tagad, ir tik savāds, patiešām strauji mijas patiesa sajūsma un prieks ar pilnīgu atsvešinātības, vientulības un vilšanās sajūtu, bet, ja tā padomā, tad jau droši vien tie priecīgie mirkļi atsver visas bēdiņas, vismaz es tā ceru