es laikam tomēr aizgāju mājās baiļu dēļ, jo plāns bija iet uz to vietu, kur pagājšreiz iesprūdu uz 2h

un man ir prieks, ka skumstu nevis mājās, bet pie brāļa, gaidot, kad būs kāda pauze lotro, kad varēsim atkal skatīties avatāru, vismaz vilšanās ir sīkas un riski ir tālu prom, bija vērts izkāpt pieturu agrāk un nopirkt viņam lielo, garšīgo bulciņu
laikam

ai, ai, ai
aiziet pie vecākiem bija labākā doma, kas man varēja ienākt prātā tādā noskaņojumā

ja es būtu vienkārši aizgājusi mājās, tad es tikai turpinātu plunčāties savā vientulīguma dīķītī un iekšēji ņurdēt par to, ka man pēc izlaiduma nespīd vilkšanās uz parku ar draudziņiem to get shitfaced and such, es droši vien paskatītos buffy the vampire slayer, kur visi atkal bučotos un tas mani tikai sarūgtinātu vēl vairāk, es izdomātu iet gulēt un tad pamostos kaut kad līdz ar pirmo gaismu un justos kā raudāt
tā vietā es brāļa gultā nogulēju viņa reidu saldā šņuk-šņuk-sad-panda miedziņā un pamodos ar skatu uz brāļa smaidīgo seju, mēs dzērām tēju un skatījāmies avatāru, kamēr es izdomāju, ka man nāk miegs, uzvilku brāļa jaku un devos mājup
spīdēja agra rīta saule, rozā mākoņi un visa pārējā romantiskā huiņa, un man bija tik priecīgi, jo es sapratu, ka, lai vai kā, bet ģimene taču atnāks, viņi kaut kur tepat diezgan netālu ir, un ja man tiešām paliek pārāk vientuļi, es taču varu aiziet apgulties brāļa gultā, un varbūt mamma man savilks segu ap pleciem, un varbūt tētis pastāstīs kādu atgadījumu no saviem studiju laikiem, un brālis pieprasīs, lai atnesu viņam tēju, vai arī atnesīs tēju man, ja es izskatīšos īpaši noskumusi vai arī pieļurbājusies

un nekāds brīvdabas dzerstiņu trūkums man nevar šo visu atņemt
cilvēki noteikti nav vientuļas salas

pēdējo divu dienu laikā esmu bijusi divu dažādu augstskolu - LU un LKA - izlaidumos. secinājumi - kultūras akdēmijā tomēr labāk saprot, kā organizēt pasākumus, jo nebija jāklausās gaudulīgas skumju dziesmas; taču tehnoloģiskajā noformējumā LU akadēmiju sit pušu, jo tur vismaz dzirdēju visas runas, pat ja tās nebija īsti klausīšanās vērtas, bet LKA brīžiem nevarēju saprast pat, vai vispār kāds runā vai iestājusies klusuma pauze. vispār, jo vairāk domāju par izlaidumiem, jo nejēdzīgāka visa tā padarīšana man liekas. es it kā saprotu to, ka vajag publiski to papīru iedot, jo tad var izjust lielu lepnumu un tamlīdzīgi, bet tiem nabaga skatītājiem taču ir garlaicīgi, kad sauc vienu pēc otra desmitiem svešinieku, kamēr tiek līdz aktuālaja(-ie)m izlaidenim. bet laikam jau neko labāku arī nevar izdomāt, jo ja visiem dotu reizē vai kaut kā tā, tad izpaliktu tā piepūstā pāva maršēšana visu acu priekšā, klausoties, kā nosauc tavu vārdu. ai, un tagad šis viss izklausās kaut kā nepareizi nīgri, kā tas sākotnēji nemaz nebija domāts.