ai, ai, ai
aiziet pie vecākiem bija labākā doma, kas man varēja ienākt prātā tādā noskaņojumā

ja es būtu vienkārši aizgājusi mājās, tad es tikai turpinātu plunčāties savā vientulīguma dīķītī un iekšēji ņurdēt par to, ka man pēc izlaiduma nespīd vilkšanās uz parku ar draudziņiem to get shitfaced and such, es droši vien paskatītos buffy the vampire slayer, kur visi atkal bučotos un tas mani tikai sarūgtinātu vēl vairāk, es izdomātu iet gulēt un tad pamostos kaut kad līdz ar pirmo gaismu un justos kā raudāt
tā vietā es brāļa gultā nogulēju viņa reidu saldā šņuk-šņuk-sad-panda miedziņā un pamodos ar skatu uz brāļa smaidīgo seju, mēs dzērām tēju un skatījāmies avatāru, kamēr es izdomāju, ka man nāk miegs, uzvilku brāļa jaku un devos mājup
spīdēja agra rīta saule, rozā mākoņi un visa pārējā romantiskā huiņa, un man bija tik priecīgi, jo es sapratu, ka, lai vai kā, bet ģimene taču atnāks, viņi kaut kur tepat diezgan netālu ir, un ja man tiešām paliek pārāk vientuļi, es taču varu aiziet apgulties brāļa gultā, un varbūt mamma man savilks segu ap pleciem, un varbūt tētis pastāstīs kādu atgadījumu no saviem studiju laikiem, un brālis pieprasīs, lai atnesu viņam tēju, vai arī atnesīs tēju man, ja es izskatīšos īpaši noskumusi vai arī pieļurbājusies

un nekāds brīvdabas dzerstiņu trūkums man nevar šo visu atņemt
cilvēki noteikti nav vientuļas salas