manai mājai ir lielisks pagalms šādām naktīm.

tur ir rotaļlaukums, kas apbūvēts ap īstiem, dzīviem kokiem. izstaigāju visu rotaļlaukumu, elpoju mitru smilšu un lapu smaržu, jūsmoju par pretstatu starp koka raupjo mizu un gludajām lapām, ar dubļainām pēdām gulēju tīklā, skatījos uz koku lapotnēm un zibeni, klausījos lietus pakšķos un pērkonā, pamazām samirku un jutos kā beidzot atgriezusies dzīvē, norāpos zemē, atspiedos pret koku un izbaudīju savu ķermeni, kamēr lietus tikai kļuva stiprāks un stiprāks, un stiprāks


vienīgais, kā varbūt mazliet pietrūka - kāds dīķis vai upe, kurā pēc tam ielēkt


ahhh. man ir tikai viena lieta, ko teikt: šī bija labākā ideja, kāda man pēdējo nedēļu laikā bijusi.

>< aizgulējos par 4h.
pa 4h taču tik daudz varētu uzrakstīt! arrgh. stulbais ķermenis, stulbā es.

toties sapnī iepazinos ar tādu ļoti savādu un interesantu vīrieti, es ceru, mēs satiksimies atkal, hahaha. atceros, uz raiņa bulvāra lasīju kaut kādu dienasgrāmatu no skolas laikiem uz milzīga ekrāna, nora tur bija salikusi neskaitāmas bildes ar narcisēm, un es biju ierakstījusi vienu vienīgu ierakstu, kaut ko stulbu par bailēm

nevaru un nevaru saprast, vai tiešām vienīgais veids, kā latviskot "anecdotal evidence" ir "gadījuma rakstura pierādījumi". kaitina, ka ir tik daudzas lietas, kuras angliski uzrakstīt būtu tikpat viegli, kā elpot, bet rakstot latviski sajūta tāda, it kā atkal būtu plaušu karsonis, ja saglabājam izmantoto metafōru.

atbrauca suši - mana dienas ēdienreize, un es sapratu, ko man viss šis process atgādina. rakstīt b.darbu ir tāpat kā slimot. vistiešākajā veidā.

dzirdu ārā griezi