ai, mans tētis ir visforšākais!, truly.

tikai wmp ir pieviļošs mazliet, jo no visas tēta milzīgās klausīšanās vēstures ieimportēja tikai pāris izpildītājus, bet nu, ko lai dara, ar laiku jau tāpat savāksies.

pēdējās dienas man ļoti bieži ir sajūta, ka man ir netīras rokas
īsti nevar saprast, kāpēc tā, neko baigi sliktu jau neesmu izdarījusi

atguvu mazlietiņ daždesmitus gb mūzikas no nestrādājošā datōra (paldies brālim, kas aizdeva ārējo cietni), ložņāju pa mapītēm, pilnīgi kaut kāda milzīga nostaļģija, kā es klausījos to, kā šito; kā tad, kad pirmoreiz dzirdēju rindiņas "It's always 3am in your world/So I'm drinking this as if I hadn't slept" un patiešām bija nakts, un man bija pilna māja ar stāvošiem pulksteņiem, kas visi rāda pulkstens trīs, pilnīgi šermuļi pārskrēja pār kauliem, un tad palika tik silti un jauki un nenormāli smieklīgi

And you held me like I was a shadow
But completely without any mystery
And you compared me to a shadow
Which in itself is some kind of victory

But it's far too vague to be meaningful

ai, jādara kā vonnegūts iesaka, jāatzīmē, es jūtos tik ļoti jauki un labi tagad patiesībā, tā laimīg-īgi. man pietiek ar mazumiņu.

un man tik ļoti patīk, ka lietas mainās, tas visbiežāk notiek tik nemanāmi, viss transformējas no viena stūra lēnām, lēnītiņām, līdz kamēr vienu dienu paskaties atpakaļ un saproti, ka visu laiku taču ir notikusi kaut kāda attīstība, mēs tomēr lielā mērā dzīvojam retrospektīvi, bet es domāju, tas tikai tāpēc, ka no tuvuma lietas ir ļoti grūti pamanīt reizēm. tas ir kā ar gleznām, kuras izskatās pat ļoti atšķirīgi dažkārt, ja paskatās no dažādiem attālumiem. kad es biju ļoti maza, kādi septiņi, astoņi gadi, un mēs ar vecākiem gājām uz muzejiem, jo tā ir lieliska lieta, ko darīt, plus, toreiz vēl daudz kas tajos bija par brīvu, un tas bija svarīgi. un toreiz es nekādi nevarēju saprast, kāpēc vecāki skatās uz bildēm no otras zāles malas, iet tuvāk, tālāk, atgriežas pie viena un tā paša attēla. bet tagad ir tik brīnišķīgi to darīt pašai, gan muzejos, gan skatoties uz savu dzīvi. es esmu sajūsmā par tik daudzām lietām, cilvēka smadzeņu kapacitāti visu ko atcerēties un apstrādāt, man ir tik interesanti, man ir prieks, ka es esmu piedzimusi, un prieks, ka es kādreiz nomiršu, tas arī noteikti būs interesanti.

Tas bija galapunkts.
No turienes ceļa atpakaļ nebija,
Tas bija galapunkts.
Tur beidzās lielais ceļš,
Kas savienoja visus pasaules lielceļus.

Te pēkšņi bez brīdinājuma
Tas vienkārši izbeidzās,
Jo tas bija galapunkts.
Tur kājinieku masas mīņājās,
Jo nebija tālāk kur iet.

Tur bija riteņbraucēji, mopēdisti,
Motociklisti, automobolisti
Savās netīrajās mašīnās.
Zirgu rati, tirgus rati,
Kāds naivais laikam cerēja ko pārdot.

Tur bija arī pazemju piestātne,
Bez nosaukuma, bet tas vienalga,
Jo vilcieni tur nepienāca.
Vienīgi klaidoņi, kuriem pazeme bija mājas
Šad un tad iznāca apmulsuši no piestātnes.

Kas šī par vietu?
Šis ir galapunkts!
Vai tālāk tikt nevar?
Nē! Un atpakaļ?
Diemžēl ceļš iet tikai vienā virzienā.

Rietumu pusē,
Ja tam kāda nozīme,
Atradās osta.
Parasti tā bija tukša un pamesta,
Neviens tur neiedrošinājās iet.

Un daudzi nemaz nezināja, ka tur osta,
Jo visbiežāk tā bija
Romantiskā, zilā miglā tīta.
Bet stāsta, ka tur dzīvojot
Kāds holandietis.

Lidosta nebija vajadzīga.
Tīri apbrīnojami,
Kā tie tērauda putni,
Zināja, kur krist,
Aizdegties un krist

Vakaros varēja vērot,
Kā tie uzliesmo un pazūd.
Uzliesmoja un krita
Kā zvaigznes, kā cilvēki,
Kā zvaigznes...

Lielākā daļa bija jau izmetušas
Savas nāves olas, bet, ja nē,
Tad varēja dzirdēt varenus sprādzienus
Kā pie jaunbūvēm, kā vecgada vakarā,
Kā karos... Drēzdene, Hirosima, Hanoveja.

Vienīgā celtne galapunktā,
Bija potenciāliem dumpiniekiem.
Kā piemēram princesei, kuras slimība bija tā,
Ka viņa pārāk labi redzēja.
Vai tie, kas zināja, ka beidzot bija beiguši būt.

Celtnes pārvalde bija administrācija.

Nedomājiet
tikai par Dievu vai velnu,
Tās visas ir pasakas.
Šeit ir tikai cilvēki,
Kaili cilvēki un māli.

Kā Nebukadnezara sapnī,
Šis ir galapunkts
Tālāk nevar tikt,
Aiz šī punkta
Nav nekā.

29.februārim būtu jābūt valsts brīvdienai, lai visi tie cilvēki, kuriem tad ir dzimšanas diena, varētu tā četrkārši izsvinēties, tas būtu tikai godīgi

manā sapnī stacijas tunelī bija kaut kāds episku kūku veikals, kurā mēs ar noru nakts vidū pēc secināšanas, ka tagad, kad mums ir nauda, nav nekā, ko pirkt, un pēc tā, kad dzēris vīrietis uz tukšas ielas mēģināja ar viņu sarokoties, nosaucot par liepiņas kundzi, izvēlējāmies un pirkām kūkas (šis vispār ir jau otrais sapnis, ko atceros par mani un noru iekš fancy kūku veikala, pagājušais bija pasen un tur figurēja kūka ar miniatūrām mēbelēm) un tur bija kaut kādas saldējuma kokteiļa kūkas, plūmju, kā arī rupjmaizes-greipfrūtu, un viņām uz iepakojuma bija sauklis "bet sviestmaize derēs visos gadījumos! " , laikam kaut kāds joks par izsalkuma remdināšanu ar šo kūku. vēl nora bija nokrāsojusi matus tādā tumši sarkanā krāsā, kas bija kaut kas starp biešu un asiņu krāsu, un prasīja man, vai es atceros, kā pamatskolā viņa un vēl astoņas meitenes gāja uz voltaire koncertu, un es teicu, jā, atceros, uz to, uz kuru es nevarēju iet, jo man nebija naudas, un tad viņa teica, šogad atkal būs, bet es neiešu, jo tas maksā 75eiro. un tajā kūku veikalā kaut kāda stulba sieviete ielīda rindā, un nopirka pēdējo oranžo karameļu kūku, ko es gribēju pirkt.

iekš durham noteikti ir pilns ar song of ice and fire faniem, haha

Professor Sillitoe