manā sapnī stacijas tunelī bija kaut kāds episku kūku veikals, kurā mēs ar noru nakts vidū pēc secināšanas, ka tagad, kad mums ir nauda, nav nekā, ko pirkt, un pēc tā, kad dzēris vīrietis uz tukšas ielas mēģināja ar viņu sarokoties, nosaucot par liepiņas kundzi, izvēlējāmies un pirkām kūkas (šis vispār ir jau otrais sapnis, ko atceros par mani un noru iekš fancy kūku veikala, pagājušais bija pasen un tur figurēja kūka ar miniatūrām mēbelēm) un tur bija kaut kādas saldējuma kokteiļa kūkas, plūmju, kā arī rupjmaizes-greipfrūtu, un viņām uz iepakojuma bija sauklis "bet sviestmaize derēs visos gadījumos! " , laikam kaut kāds joks par izsalkuma remdināšanu ar šo kūku. vēl nora bija nokrāsojusi matus tādā tumši sarkanā krāsā, kas bija kaut kas starp biešu un asiņu krāsu, un prasīja man, vai es atceros, kā pamatskolā viņa un vēl astoņas meitenes gāja uz voltaire koncertu, un es teicu, jā, atceros, uz to, uz kuru es nevarēju iet, jo man nebija naudas, un tad viņa teica, šogad atkal būs, bet es neiešu, jo tas maksā 75eiro. un tajā kūku veikalā kaut kāda stulba sieviete ielīda rindā, un nopirka pēdējo oranžo karameļu kūku, ko es gribēju pirkt.