Atkal aizmigu brāļa gultā, lai gan biju domājusi tikai paņemt no vecāku mājām savus jaunos ziemas zābakus. Tos nopirkt bija pārsteidzoši vienkārši, es atmetu gandrīz jebkādas prasības par estētisko elementu, vienīgais, no kā neatteicos, bija prasība, lai būtu īsi, jo garie "ziemas" zābaki dzeltenu kerzu formā man jau ir, un lai iekšā būtu pūkaini, lai varu spītīgi turpināt nevilkt zeķes. Nu, un tagad man ir melni (! neatceros pēdējo reizi vispār, kad man ir bijuši melni zābaki) zābaki ar kaut kādu tur goriōtex (yeah, pirmā asociācija ar balzaka goriō tēvu) vai kā nu to sauc, kādēļ tie nesaslaps, kas purnos izskatā atgādina galošas, un man tas patīk. Un, protams, vēl kaut kāda tonna apavu kopšanas līdzekļu tieši šito zābaku materiālam, un man kauns, ka es tos noteikti nelietošu tik regulāri, kā vajadzētu, jo man vispār riebjas visa šī ņemšanās ap lietām, man nepatīk gludināt drēbes un smērēt apavus ar visādiem krēmiem, es labāk izķemmēju kaķi. Vienīgais, ko es esmu ar mieru labprātīgi darīt, ir vienu reizi gadā rudens zābakus appūst ar kaut kādu tur mikro, err, molekulu albatrosu aerosolu, kas tos padara (teorētiski) nesaslapināmus un nesašmulējamus, lai gan man liekas, ka tas nemaz tik labi tā nestrādā.

man šķiet, ka vecāki, kuri savus bērnus pēc kaut kādām wild-party-drugs-n-alcohol epizōdēm pusaudzībā nosūta uz internātskolām, tādējādi vienkārši nodemonstrē, ka nav gatavi papūlēties un pat mēģināt to bērnu audzināt. idiōti, bļeģ. tad nedzemdē, ja nespēj pieņemt, ka nav kā kaktusu vai kaķēnu audzināt, ka būs grūti un varbūt vajadzēs meklēt kādu, kas palīdz (e.g. psihologu, ja tiešām par traku).

(nē, neviens man pazīstams pusaudzis nav tikko aizsūtīts uz internātskolu)

ā, un lārssōns ir totāli overrated.
ja pēc pirmās grāmatas man bija pāris iebildumi, bet kopumā sajūta, ka patika, tad ar pārējām divām tā attiecība, šķiet, ir kļuvusi gandrīz apvērsta. pāris lietas, kas patika, un daudz "kad kaut kas beidzot atkal notiks" sajūtas. tā īsteni slikti jau, protams, nebija, bet nu tāda visnotaļ viduvējība, žēl.

pēc pāris stundām pēcpusdienā vilkšu jauno, smuko, zaļo kleitu un iešu uzstāties.

šodien beidzot pastā saņēmu savu slutty outfit, brālis palīdzēja iemēģināt, jo es no sākuma neko īsti nesapratu, izskatās labi, jūtas ērti.
tad mamma izdomāja, ka viņai arī vajag kaut kā iesaistīties, viss gāja labi - "vai cik smuki; vai tev patīk", bet diemžēl tad viens no viņas komentāriem bija captain obvious līmeņa "tad jau tev ilgi būs jāģērbjas ar šo" nu wtf, to taču varēja zināt vēl pirms tā sasodītā korsete bija atnākusi, un es neapdomīgi atļāvos godīgi arī pateikt (pirmo reizi vispār, lai gan viņa ļoti bieži dara captain obvious lietas), ka, mammu, y u say obvious shit, makes me slightly annoyed, un tad viņa atkal sāka kliegt, ka viņa jūtas tā, it kā viņai būtu pienākums dzīvot (jā, man arī likās, ka šis ir diezgan wtf arī visa "konflikta" ietvaros) un visu ierasto nomākuma kaudzi un raudāt, un man nācās sēdēt virtuvē un mierināt, kā jau tas parasti notiek. brālis gan teica, ka šodien jau bija bijis ļoti manāms, ka kādā brīdī būs histērija, vajadzēja tikai ieganstu, un es, muļķe, to noorganizēju. mums vajag kaut kādu ģimenes psiholōgu.
also, i wanna get laid. bet ne ar ģimenes psiholōgu, protams :D
bet tagad viss labi, izdzēru vienu alu, tagad cept cepumiņus un dušā, un tad būt lieliskai. tikai zābaki noberzuši papēžus, bet man tā gandrīz vienmēr ar jauniem apaviem.