es nezinu, kas ir spilgtāk - tas, ka gandrīz neviens neatnāca un no draugiem tikai evija vispār dzirdēja, vai arī fakts, ka nepilngadīgais jānis briedis pavisam negaidīti bučoja man roku. vispār jau viss ok, šobrīd ir pazudusi tā sajūta, kas man parasti rodas pirms pasākumiem,
kuru visvienkāršāk var raksturot apmēram kā "man nezkāpēc ir kauns, ka es rakstu dzeju"

man ir tāda nelāga tendence, par kuru, iespējams, daļa no jums jau zina no, piemēram, maniem stāstiem par brīnišķīgo garderōbes onkulīti. tas ir tā - mēdz gadīties, ka tad, ja ir kāds cilvēks, ar kuru man nav nekāda komunikatīva kontakta, bet kuru es kaut kādu iemeslu dēļ satieku ar nosacītu regularitāti, es dažreiz iztēlojos par viņu dažādas lietas.

piemēram, tagad vasarā šādā nežēlastībā ir kritis vietējā veikala pārdevējs viktōrs. viņš ir ļoti jauns, iespējams, jaunāks par mani, lai gan es nevaru pateikt, man mēdz būt nopietnas problēmas ar vecumu noteikšanu. (es, piemēram, reiz ļoti ilgi domāju, ka ļoti smuka meitene vārdā ieva zvaigzne ir vismaz divus gadus par mani vecāka, tad izrādījās, ka ir pavisam otrādi un viņa ir jaunāka par mani.) nu lūk, es pat nezinu, kā tas gadījās, laikam toreiz, kad vecāki atrada tai veikalā sieru, kuram bija jau mēnesi notecējis derīguma termiņš, bet viņi to joprojām pārdeva, un mamma gāja sūdzēties, un es gāju līdzi, lai viņu apturētu, ja viņa kļūst pārāk agresīva, un sanāca tā, ka viņa sūdzējās tieši viktōram (tad es vēl nezināju, ka viņu sauc viktōrs, jo nebiju apskatījusies vārda nozīmīti). tagad man, piemēram, ir kauns iet atpakaļ otrreiz uz veikalu, ja es esmu kaut ko aizmirsusi nopirkt, bet pie kases ir viktōrs. es labāk aizeju uz citu veikalu vai arī vienkārši iztieku bez tās lietas, ko aizmirsu.
un es iztēlojos visādas interesantas un droši vien nepatiesas lietas par viņu. piemēram, viņam vienmēr ir loti labi sakopti mati, un tad es iztēlojos, ka varbūt vakaros viņš pie spoguļa uzkrāso melnas acis un ieveido matus un dejo pie kaut kādas obscure mūzikas, kuru neviens no viņa vietējiem draugiem nezina. vēl es iztēlojos, ka viņš mācās vācu valodu un viņam nekas nesanāk, tāpēc viņš visiem cilvēkiem mācību grāmatas attēlos sašvīkā sejas. es iztēlojos, ka viņš mājās trenējas izrunāt veikalā nepieciešamās frāzes ar pēc iespējas mazāku akcentu un pēc iespējas laipnāk (viņam ir krievu akcents), un vienmēr domā, ka nākamajā darbdienā pielietos savu treniņu rezultātus, bet tad atkal darbā īsta cilvēka konfrontēts sakaunējas un tikai klusu nobubina zem deguna "labdien", "paldies".

visu ko es iztēlojos, kā nu kuru dienu.