dažreiz man liekas, ka es varētu strādāt kaut kādā birokrātiskajā aparātā un rakstīt papīrus, ko neviens nesaprot, par lietām, kuras nevienu neinteresē, jo
dažreiz man liekas, ka es esmu visai apdāvināta ūdensliešanas jomā, kad vajadzīgs, jo pateikt, ka dirkheims "metodoloģiski, kā arī ideoloģiski nodalīja socioloģiju kā patstāvīgu zinātni, kuras pieeja sabiedrības pētīšanai nav pielīdzināma psiholoģijas vai bioloģijas, vai, mūsdienās, arī antropoloģijas, metodēm" ir patiesībā jau neko īsti nepateikt, taču izklausās tik gudri, ka man pilnīgi vēmiens nāk :D

hooray for other people's homework, i'm loving it, pa-ra-pa-pa-pā! un free food nakts vidū ir ĻOTI laba papildmotivācija.

i should start a business. "will do homework for food and alcocholic drinks"

un, omg! rakstot šo, es atcerējos, ka man tieši kā ledusskapī ir patvēries auksts āzis, kurš to vien gaida, lai es ar platu, pašapmierinātu smaidu to nokonsumētu, ēdot picu. YAY!

nevaru saprast, vai 5 h laikā uzrakstītas 6 lapeles, patiesībā, 3+2ar kko ir daudz vai maz. bet nu, divas tādas pussaprātīgas īsas esejas sanāktu, viena par dirkheima sociolōģijas metōžu idejām, otra par dirkheima reliģijas teōriju. un, ņemot vērā, ka man tur citāti no oriģināltekstiem, ko es rūpīgi gūglēju un lasīju kkādus +/-5 vēl citcilvēku apcerējumus..
nez, vai tas ir ļoti lēni, šis darbdarījums, vai ne tik lēni?

nu, ja godīgi, es biju sagaidījusi, ka es ēdīšu atlikušo vakardienas picu, nevis sastapšos ar jau vakardien apēsto. tāda sajūta, ka pa tām pāris stundām, kuras rakstīju un gulēju, sagremojies nebija teju pilnīgi nekas.
un tagad fiziskās izjūtas ir tādas, ka vienkārši atmest visam ar roku, nospļauties un līst atpakaļ gultā, jo, ja nopietni, līdzsvara noturēšana šķiet sarežģīts pasākums, un atrasties sabiedriskajā transportā..šķiet ļoti bīstami.
bet tā nevar, un man ļoti gribas seksualitātes&dzimtes lekciju. jāsameklē kkādas kuņģaplilienu tinktūras un tamlīdzīgi un jācer uz to labāko.

(varbūt tās sēnes bija saindētas, stulbais kurjers.)

no rīta man likās, ka šitās fiziskās sajūtas ir kaut kāds sods par buržujisko dzīvesveidu nesenajās dienās. tagad man liekas, varbūt tas bija kaut kāds antropolōģiskais liktens -
atbraucu mājās pavemt, aizgāju pie māmiņas pēc grāmatas, aizmirstajām papīra lapām un kuņģa pilieniem, un ko es tur redzu - mans brālēns Elmārs visā savā godībā ķimerējas ap saplīsušo datōru, dodot man nepārspējamu iespēju pajautāt viņam, vai viņš vēlas piedalīties manā ekonōmikas antropolōģijas pētījumā. urā, tagad manu informantu lokā būs pārstāvēta arī vīrišķā puse, dievs svētī vemšanu!