no rīta man likās, ka šitās fiziskās sajūtas ir kaut kāds sods par buržujisko dzīvesveidu nesenajās dienās. tagad man liekas, varbūt tas bija kaut kāds antropolōģiskais liktens -
atbraucu mājās pavemt, aizgāju pie māmiņas pēc grāmatas, aizmirstajām papīra lapām un kuņģa pilieniem, un ko es tur redzu - mans brālēns Elmārs visā savā godībā ķimerējas ap saplīsušo datōru, dodot man nepārspējamu iespēju pajautāt viņam, vai viņš vēlas piedalīties manā ekonōmikas antropolōģijas pētījumā. urā, tagad manu informantu lokā būs pārstāvēta arī vīrišķā puse, dievs svētī vemšanu!