lai cik absurdi tas arī neizklausītos, es patiesībā šobrīd jūtos... overwhelmed. ar visu to, ka it kā ir atvaļinājums, es jūtu tādu varbūt nedaudz mazāk intensīvu, bet tomēr visai nomācošu plānošanas nepieciešamības pārmērību. pēc mazāk nekā mēneša man tehniski ir jābūt atpakaļ darbā olainē (lai gan, protams, pirms sākas pats reālais skološanas laiks, grasos uzspļaut visādiem "atsēdiet tik un tik stundas vasarā bez redzama iemesla", ja tādi parādīsies, un ierasties tur uz tieši vienu dienu, kad būs tā debilā sapulce), līdz tam būtu taču vajadzējis jau atrast maizes darbu, līdz ar to, tas, ka nepiesakos uz pilnīgi visu, kas parādās redzeslokā, bet, kopš uzrakstīju tiem $$$, bet pamuļķīgajiem tālmācības metodiķu darbiem, atkal mērķēju tikai uz lietām, par kurām jūtos, ka tās mani godprātīgi un pilnvērtīgi interesē, arī jūtas kā tāds riebīgs smagums uz pleciem. kamēr vasara nav beigusies, man šausmīgi gribētos aizbraukt vēl pie ilzes uz tūjām, bet es kopš jūlija sākuma esmu viņai zvanījusi tikai divas vai trīs reizes, nevienā nav sanācis sazvanīt. un mamma visu laiku, kad atvados, prasa, kad atkal tiksimies, un es negribu par to domāt, jo man nekad pēc tās tikšanās nav patīkama sajūta. un ir tik daudz kas jau ieplānots un vēl izplānojams - šodien finalizējās plāni, un pirmdien braucu pie IM ilzītes uz ciblu, 29-30.jūlijā esmu raiskumā, augusta pirmās nedēļas pašā sākumā būtu forši un gribas ar saldumi izpētes un tūrisma nolūkos aiztraukties līdz tallinai, kamēr 5-7.augustā esmu ar brāli pie tēta florencē, 14.augustā ar ansambli koncerts uz origo skatuves, kam pirms tam būs arī mēģinājums, un vēl 11-14.augustā ir live-action rpg pasākums, uz kuru man patiesībā vispār nemaz vairs negribas braukt, jo FFS es nespēju vairs ne par ko padomāt un neko plānot, man gribas vienkārši plūst pa straumi, gulēt zālē un klausīties, kā čivina putni un šalc vējš, un es negribu iedziļināties visādos noteikumos un izdomāt sev kaut kādu lomu un darīt, ko man kāds liek, un pavadīt laiku svešu cilvēku barā. un tad vēl no 17.augusta rīgā būs baiba, un es viņu gribēšu satikt, un nedrīkst aizmirst, ir taču jāmeklē tas darbs, un vēl arī jāsameklē visa vajadzīgā informācija ansamblim par tiem pāris starptautiskajiem konkursiem, kuros potenciālās piedalīšanās jautājumu pacēlu šogad. un es gribu mierīgi cept kūkas un pastaigāties pa mežu, un peldēties, un mierīgi satikties ar cilvēkiem, un kaut kā visam pa vidu arī klusi un maigi uzturēt savas partnerattiecības, un man liekas - man nekas, nekas no tā visa īpaši labi nesanāk.

es it kā neko īsti nedaru, un tomēr man visa kā ir par daudz, un es atkal regulāri jūtos tik nogurusi, un man par to ir kauns. kāpēc viss beidzot nevarētu būt vienkāršāk. visu laiku pa galvu riņķo tāds "ko es atkal daru nepareizi?", hah.