nu, un visam pa virsu vēl viens no maniem skolēniem nenolika eksāmenu, un tagad jūtos tā, ka esmu viņu nenormāli pievīlusi.

nepalīdz arī klausīties otrā skolotājā, kurai ir četri tādi, jo viņa tikai skandē, cik briesmīgi ir šī gada skolēni, kādas šausmas.

skolēni nav briesmīgi, neviens skolēns, lai cik riebīgi neizturētos, lai cik neatsaucīgs nebūtu, nav "vienkārši briesmīgs", "nelabojams", "pats pie visa vainīgs". nekas nenotiek vakuumā. man riebjas, kad viņus sauc par "divnieku karaļiem", un neizstāstāmi ļoti sarūgtina, ka man tomēr neizdevās palīdzēt līdz galam noplēst to birku viņam no pieres. jo es zinu, ka tas būtu bijis iespējams. un es jūtos tik vainīga, ka nedarīju kaut ko vairāk.

viņš bija tik nobijies tajā runāšanas daļā. uzlicis krustiņu (bija cits viņa klasesbiedrs, kuram bija ap roku vesela svēto portretu galerija, kas mani riktīgi pārsteidza - bet varbūt bija vērts, viņš arī ir vienīgais visā skolā, kam eksāmenā ir 10), nenormāli rūpīgi saķemmējis matus. un, reāli, līdz sekmīgai atzīmei viņam pietrūka 3 2 punktu, ko viņš tai runāšanas daļā būtu varējis savākt, ja runātu tā, kā vienmēr, kad viņi trenējās.

sasodīts.

protams, man vajadzētu domāt par visiem pārējiem, varbūt koncentrēties uz tiem dažiem, kam eksāmena atzīme ir pat 2 balles augstāka par gada atzīmi, domāt par tiem dažiem citiem bailīgajiem susuriņiem, kas šaubījās, vai noliks, un gan nolika, gan arī uz vairāk, nekā 4, bet es nevaru. viņš man vakar jau krietni pēc pusnakts mykoob bija uzrakstījis vēstuli ar jautājumu, cik punktus dabūja runāšanā. es pat negribu iedomāties, kā tas būs, kad viņš uzzinās rezultātus. protams, tā jau pats par sevi šis nav nekas briesmīgs. bet man sāp sirds, ka tagad viņam tomēr būs vēl viens metaforisks akmens ar uzrakstu "es esmu stulbs", ko glabāt kabatā. pietiek jau, ka viņam to saka skolotāji.