šodien, piemēram, izdomāju, kā dabūt garšvielu, kuru man trūkst, garšu, un iebliezu zupā ar visu mizu sasmalcinātu laimu, tagad esmu laimīgs.

vakar, savukārt, iebaroju brālim vakariņās "olu" kulteni, par ko gatavošanas procesā saņēmu komentāru "es nedomāju, ka tas varētu būt tik...olīgs", un ko šis noēda, ka šņakst. man pilnīgi bija neliela vilšanās, ka nekas nepalika pāri, lai pati varētu ēst nelielu papildporciju - kaut gan sajūta, ka ir sātīgāks par olām (uztaisīju daudzumu, kas olēšanas kontekstā būtu porcija vienam, bet principā pietika mums abiem, ja klāt pieēd maizīti), kas ir diezgan forši.

vēl nesen vietējā rimi bija kaut kāda ūberakcija mandeļu masai, un tagad visu laiku nagi niez, ka vajadzētu tač to kaut kā radoši pielietot, tāpat arī prasās beidzot tos makarūnus pamēģināt uzražot, pārbaudot aqua faba taisīšanas čakarīguma reālo līmeni.

principā, man gandrīz visu nomoda laiku, ko pavadu viena, apziņas fonā gribas vai nu gatavot kaut ko interesantu/garšīgu, vai muzicēt. nu, vai lasīt, vai arī peldēt, riteņot, pastaigāties. pieauguša, nopietna cilvēka dzīvesveidam īsti nederēs, laikam.