okei, ko tādu es esmu pieredzējis tikai vienreiz, un tam sekoja mans briesmīgākais murgs līdz šim. bet tad gan man bija drausmīgas pohas un es ilgi nevarēju aizmigt, jo brālis aiz sienas ņēmās (mazliet vainoju to). un tad bija līdzīgi kā tev. man galvā bija klubs, es jutos kā salietojies visu iespējamo un tā, ka mana galva tūliņ eksplodēs, vizuāli tas bija kā stroboskops, bet tas neradīja saraustītas filmas iespaidu, jo nepārtraukti mainījās tas, kas izgaismojās, kad stroboskops iedegās. nu vot, jā, tā kā tevis aprakstītā sišana pa seju ar neskaitāmām izteiksmīgām fotogrāfijām. un katru fotogrāfiju pavadīja arī sajūtas, kas laikam bija visdrausmīgākais. tādas saraustītas, bet ļoti intensīvas sajūtas, katrā fotogrāfijā citas, skumjas, šoks, prieks, uzbudinājums, un jā, sajūta tāda, it kā būtu dakšiņu iespraudis rozetē, un te nu tu izdzīvo savu dzīvi vēlreiz, tikai ātri.