ak dievs jā es ļoti reti varu piekrist svešu cibiņu rakstītam tekstam bet šeit es tik ļoti varu identificēties ka atsakos pat lietot komatus lai to paskaidrotu

man pat kādreiz bija tādi milzīgi pateicības viļņi. tā, ka brauc autobusā un pēkšņi ne no kā pārņem milzīga pateicības sajūta, tā, ka vienkārši jāraud no tā, cik viss liekas skaists un pareizs un labs. skaidrā dienas vidū. to reizēm bija grūti izskaidrot citiem :))

un, protams, ir arī otra puse - kad ir slikti, tad tas arī kaut kā sit smagāk.