man ir vēl pāris lietas, par kurām es pēdējā laikā daudz domāju un gribu uzrakstīt, lai tas varbūt beigtos.
viena no tām ir saistīta ar jau iepriekš minēto problēmu, ka, izskatās, esmu ieslodzījusi sevi ideju, ideālu pasaulē, kur es nespēju akceptēt sevi kādā pozīcijā, ja neatbilstu savam iztēlotajam ideālajam tēlam, kurš tajā iederētos. tas arī ir iemesls, kāpēc, for all intents and purposes es "strādāju skolā", nevis "esmu skolotāja", kāpēc es "kniebjos ar..", nevis "esmu .. partneris" utml
un tur ir tāds baigais sevis pašas nosodījums apakšā un bailes no tā, ka if i claim the label, i will be found faulty un mani nosodīs arī citi. patiesībā, ja paskatās tā no malas, tad tas taču ir galīgi slimi, traks perfekciõnisms bezmazvai along the lines "ja nevaru izdarīt perfekti, nedarīšu vispār".
droši vien šajā domāšanas modeļu kategõrijā kaut kā daļēji iekļaujas arī tagadējie ēšanas paradumi (man gribējās gandrīz sist savai mammai, kad viņa to atkārtoti aprakstīja ar vārdu savienojumu "tava diēta", kad skaidroju, kas un kā), tādā ziņā, ka man vienmēr ir bijusi sajūta (un to esmu arī cilvēkiem teikusi), ka es nebiju veģetāriete, jo man tas likās pilnīgi bezjēdzīgi, tb, ja darīt, tad darīt līdz galam un pāriet uz pilnīgi augu valsts izcelsmes uzturu. un to es tā kā īsti nebiju ar mieru uzņemties, aberdīnā padzīvoju kaut kādus divus mēnešus or so tā, un secinājusi, ka nejūtos nekā citādāk, tikai vairs nevaru nekur ārpus mājas paēst, pārstāju. nu, un tad tagad vasarā bija viss tas mammas MS flare-up, kas mani tomēr satrauca; palasīju to, palasīju šo, padzirdēju to, padzirdēju šo, un arguments "vegan is good for autoimmune disease prophylaxis" bija tas mazais grūdiens, kas bija vajadzīgs, lai pamēģinātu vēlreiz un šoreiz secinātu, ka pagaidām pie tā arī palikšu, neatmetot tikai zivju eļļu un occasional zivis. bet patiesībā arī par šo, tāpat kā teju visām citām lietām, ko daru, man ir sajūta, ka vajag kaut kā attaisnoties, underplay the importance, ka man vajag kaut kādus LEĢITĪMĀKUS IEMESLUS (kuru man šķietami nav), es nevaru vienkārši lietas darīt. piemēram, spēcīgi šo izjutu sarunā ar![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
authenticity, kad viņa minēja kaut ko aptuveni tādu, ka nav jau gluži līdz galam pierādīts/pamatots, ka tā tiešām skaidri būtu, ka dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas nav konkrēti ar "slikto" holesterīnu pilni, būtu kaut kāda ietekme, man iekšā uzreiz sāka skanēt trauksmes zvani, ka tagad ātri būtu jāieslēdz kaut kāds defensive režīms un ka šis komentārs ir jāuztver kā "tava izvēle (ne)ēst konkrētus produktus nav valīda, ej stūrī nokaunies". such bullshit on my part.
bet, jā - mani šausmīgi kaitina tā sajūta, ka par visu vajag attaisnoties, jo es šķietami esmu tik neadekvāta tāda, kāda esmu. really, my dream is to simply be unapologetically myself and not feel guilty about it.
viena no tām ir saistīta ar jau iepriekš minēto problēmu, ka, izskatās, esmu ieslodzījusi sevi ideju, ideālu pasaulē, kur es nespēju akceptēt sevi kādā pozīcijā, ja neatbilstu savam iztēlotajam ideālajam tēlam, kurš tajā iederētos. tas arī ir iemesls, kāpēc, for all intents and purposes es "strādāju skolā", nevis "esmu skolotāja", kāpēc es "kniebjos ar..", nevis "esmu .. partneris" utml
un tur ir tāds baigais sevis pašas nosodījums apakšā un bailes no tā, ka if i claim the label, i will be found faulty un mani nosodīs arī citi. patiesībā, ja paskatās tā no malas, tad tas taču ir galīgi slimi, traks perfekciõnisms bezmazvai along the lines "ja nevaru izdarīt perfekti, nedarīšu vispār".
droši vien šajā domāšanas modeļu kategõrijā kaut kā daļēji iekļaujas arī tagadējie ēšanas paradumi (man gribējās gandrīz sist savai mammai, kad viņa to atkārtoti aprakstīja ar vārdu savienojumu "tava diēta", kad skaidroju, kas un kā), tādā ziņā, ka man vienmēr ir bijusi sajūta (un to esmu arī cilvēkiem teikusi), ka es nebiju veģetāriete, jo man tas likās pilnīgi bezjēdzīgi, tb, ja darīt, tad darīt līdz galam un pāriet uz pilnīgi augu valsts izcelsmes uzturu. un to es tā kā īsti nebiju ar mieru uzņemties, aberdīnā padzīvoju kaut kādus divus mēnešus or so tā, un secinājusi, ka nejūtos nekā citādāk, tikai vairs nevaru nekur ārpus mājas paēst, pārstāju. nu, un tad tagad vasarā bija viss tas mammas MS flare-up, kas mani tomēr satrauca; palasīju to, palasīju šo, padzirdēju to, padzirdēju šo, un arguments "vegan is good for autoimmune disease prophylaxis" bija tas mazais grūdiens, kas bija vajadzīgs, lai pamēģinātu vēlreiz un šoreiz secinātu, ka pagaidām pie tā arī palikšu, neatmetot tikai zivju eļļu un occasional zivis. bet patiesībā arī par šo, tāpat kā teju visām citām lietām, ko daru, man ir sajūta, ka vajag kaut kā attaisnoties, underplay the importance, ka man vajag kaut kādus LEĢITĪMĀKUS IEMESLUS (kuru man šķietami nav), es nevaru vienkārši lietas darīt. piemēram, spēcīgi šo izjutu sarunā ar
authenticity, kad viņa minēja kaut ko aptuveni tādu, ka nav jau gluži līdz galam pierādīts/pamatots, ka tā tiešām skaidri būtu, ka dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas nav konkrēti ar "slikto" holesterīnu pilni, būtu kaut kāda ietekme, man iekšā uzreiz sāka skanēt trauksmes zvani, ka tagad ātri būtu jāieslēdz kaut kāds defensive režīms un ka šis komentārs ir jāuztver kā "tava izvēle (ne)ēst konkrētus produktus nav valīda, ej stūrī nokaunies". such bullshit on my part. bet, jā - mani šausmīgi kaitina tā sajūta, ka par visu vajag attaisnoties, jo es šķietami esmu tik neadekvāta tāda, kāda esmu. really, my dream is to simply be unapologetically myself and not feel guilty about it.
piešņauktā salvete | nošķaudīties