tors pateica lielisku frāzi attiecībā uz migrantu integrāciju - "es negribētu, lai mani tolerē, es gribētu, lai mani ciena".

šajā, manuprāt, ir lieliski noformulēts tas, par ko multikulturālisma un integrācijas politikas kontekstā daudz esmu domājusi, tas ir, to virspusējību, ar kādu patiesībā līdz šim daudzviet ir pieiets dažādiem (jo sevišķi imigrantu) integrācijas jautājumiem, to sajūtu, ka tiek veiktas kaut kādas iestudētas kustības bez seguma, vai atkārtotas kaut kādas iemācītas frāzes, neiedziļinoties to jēgā - ka daudzviet tolerance sabiedrībā līdz šim ir tikusi īstenota nevis pēc būtības, bet formāli, atkratoties no smagajām diskusijām ar godīgumu pret to, kādas ir patiesās cilvēku sajūtas un domas, nestrādājot uz apzinātību un nošķīrumu starp domām un rīcībām, izvairoties no potenciālo problēmsituāciju modelēšanas, lai varētu vienkārši ignorēt nepatīkamo faktu, ka realitāte nepakļaujas abstraktiem teorētiskajiem principiem, lai cik labi un vērtīgi tie arī nebūtu. ka mēs nevaram izvairīties no tā, ka nonākam kādās pretrunās paši ar saviem principiem.

man šķiet, ka iemesls, kāpēc situācija ir tik šausmīgi samilzusi, ir nevis tas, ka liberālisms nekam neder, bet, ka svarīgāk ir bijis, lai izskatās smuki, nevis, lai būtu patiesi. mēs taču neatsakāmies uz mūžīgiem laikiem no savas exercise routine, ja gadās kaut ko izmežģīt, kad sporta zālē kāds pagrūž - tāpat arī nav ko muļķoties un atmest ar roku liberālām vērtībām, jo notikuši šausmīgi terora akti.