es esmu kļuvusi tik slinka, ka nevaru saņemties pat cibas ierakstus noformulēt lasāmā formātā, pilna dienasgrāmata ar neredzamiem haosa tekstiem ar viedu jo viedu saturu, hahaha, labi, ne gluži, bet lietām, par ko es principā labprāt kaut kādā mērā gribētu "parunāt"
atkal tie momenti. ne īpaši pamatotas pēkšņas emocijas, es eju pa ceļu un dzirdu, ka putni dzied tieši kā kasetē "Staburaga bērni", vienā pusē rudzu lauks ar magonēm, otrā maza smilgu pļava un mežs, uzpūš vējš un man gribas raudāt, un es nezinu, vai no prieka, vai bēdām. skatos, kā ilzes meita auklē savu jaunāko māsīcu, abas tādas rudmatainas ar platām acīm, un man gribas raudāt, un es nezinu, kāpēc.
sapņoju, ka ir karš, bet ne pie mums. tūju mājai sapnī tāds garš gaitenis ar vairākām durvīm uz āru gan tā galā, gan sānos.es esmu telpā gaiteņa sākumā, un antons skrien iziet ārā, skrien uz gaiteņa galā durvīm, un pēkšņi es zinu, ka karš ir te un mums uzbruks, ja atvērsim durvis, es saucu, nē, anton, neej, tagad nevar iet ārā, tev jānāk atpakaļ, anton, anton, viņš atskatās, es speru soli pretī, un viņš pagriežas un turpina skriet, ANTON, lūdzu, tā nav spēle, tev jānāk atpakaļ tagad, viņš apstājas, roka uz durvju roktura, pagriežas pret mani un pasmaida,
bet tas ir viņa blēdīgais smaids, viņš atver durvis. es metos uz priekšu pa gaiteni, anton, tūliņ atpakaļ, es mēģinu aizvērt durvis, ierauju viņu sev klēpī, varbūt vēl var paspēt
un tad pa durvīm parādās ieročota roka, es skrienu pa gaiteni atpakaļ ar antonu rokās,
un pa visām sānu durvīm sāk gāzties iekšā uzbrucēji, un es zinu, i never even stood a chance, i couldn't save anyone, ever
nākamajā naktī bija jau labāk, plēsu no kājas nost niezīgu kreveli, tur bija drusku kaut kādas strutas, ko izspiest, kas, ķeroties pie lietas, izrādījās kaut kas cits, biezs un lipīgs, ko vajadzēja raut ar spēku, un tā es izplēsu sev ceļgalā caurumu kaulā vairāk nekā divu eiro monētas lielumā, pa kuru varēja ieskatīties manā kājā - abos sānos varēja redzēt kaulu, gaļu, asinsvadus, bet kājas vidū, kur anatomiski būtu jābūt kaulam, bija tukša vieta, lielā mērā piepildīta ar vārītiem griķiem
atkal tie momenti. ne īpaši pamatotas pēkšņas emocijas, es eju pa ceļu un dzirdu, ka putni dzied tieši kā kasetē "Staburaga bērni", vienā pusē rudzu lauks ar magonēm, otrā maza smilgu pļava un mežs, uzpūš vējš un man gribas raudāt, un es nezinu, vai no prieka, vai bēdām. skatos, kā ilzes meita auklē savu jaunāko māsīcu, abas tādas rudmatainas ar platām acīm, un man gribas raudāt, un es nezinu, kāpēc.
sapņoju, ka ir karš, bet ne pie mums. tūju mājai sapnī tāds garš gaitenis ar vairākām durvīm uz āru gan tā galā, gan sānos.es esmu telpā gaiteņa sākumā, un antons skrien iziet ārā, skrien uz gaiteņa galā durvīm, un pēkšņi es zinu, ka karš ir te un mums uzbruks, ja atvērsim durvis, es saucu, nē, anton, neej, tagad nevar iet ārā, tev jānāk atpakaļ, anton, anton, viņš atskatās, es speru soli pretī, un viņš pagriežas un turpina skriet, ANTON, lūdzu, tā nav spēle, tev jānāk atpakaļ tagad, viņš apstājas, roka uz durvju roktura, pagriežas pret mani un pasmaida,
bet tas ir viņa blēdīgais smaids, viņš atver durvis. es metos uz priekšu pa gaiteni, anton, tūliņ atpakaļ, es mēģinu aizvērt durvis, ierauju viņu sev klēpī, varbūt vēl var paspēt
un tad pa durvīm parādās ieročota roka, es skrienu pa gaiteni atpakaļ ar antonu rokās,
un pa visām sānu durvīm sāk gāzties iekšā uzbrucēji, un es zinu, i never even stood a chance, i couldn't save anyone, ever
nākamajā naktī bija jau labāk, plēsu no kājas nost niezīgu kreveli, tur bija drusku kaut kādas strutas, ko izspiest, kas, ķeroties pie lietas, izrādījās kaut kas cits, biezs un lipīgs, ko vajadzēja raut ar spēku, un tā es izplēsu sev ceļgalā caurumu kaulā vairāk nekā divu eiro monētas lielumā, pa kuru varēja ieskatīties manā kājā - abos sānos varēja redzēt kaulu, gaļu, asinsvadus, bet kājas vidū, kur anatomiski būtu jābūt kaulam, bija tukša vieta, lielā mērā piepildīta ar vārītiem griķiem
piešņauktā salvete | nošķaudīties
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}