but how do you get to happy without feeling normal?

i'd assume this might have something to do with
being =/= feeling , firstly

and secondly, i have no idea, that's a quote

mhm, es arī pēc tam, kad iekomentēju, izlasīju vēlreiz un sapratu, ka being=/=feeling. bet feeling has to come before being, vai arī abi pastāv vienlaicīgi jau no laika gala, bet no being uz feeling nav tik vienkārši tikt, it's a one-way ticket, baby

un varbūt, ka nepamatoti, but i sense defensiveness in your answer, es nemēģinu izaicināt ideju/citātu, es tikai šāvu uz dullo tumsā - izmisuma (!) pilnu jautājumu...

gotcha

defensiveness is way too often my primary reaction and almost always uncalled for

bet, jā, piedod. šodien uzvedos sevišķi nepareizi, un jūtos sevišķi nepareiza, kā rezultātā esmu nepamatoti uzvilkusies, gatava pati sev kraut jebkurā brīdī, un tāpēc liekas, ka pat uz galda esošie trauki uz mani nosodoši skatās, kur nu vēl citi cilvēki

totally, trauki vispār mēdz ļoti nosodoši skatīties, īpaši, kad ir netīri, uz mani ļoti nosodoši šodien skatās netīrā grīda, izmētātie mācību materiāli un prokrastinācijas nolūkiem atvērtās soc.portālu cilnes.

nesen ar bff nosecinājām once and for all, ka rakstīta komunikācija vispār sux (skaipā, piemēram), jo it's easier to read too much into it, piešķirt rakstītājam emocijas, kādas varbūt viņam nav, bet ir man pašam, vai būtu, ja es to teiktu tajā intonācijā, kā manas smadzenes interpretēja šos vārdus konkrētajā brīdī utt utjp.

so piedodu tev, piedod tu man un arī traukiem būtu tā kā jāprotas un jāatvainojas, lai varam arī viņiem piedot.

Un kurš tad var definēt to tā saucamu būšanu normālam?
Es jau sen esmu samierinājusies ar to, ka mana dzīve ir ļoti dīvaina, es vienkārši mēģinu tajā justies pēc iespējas komfortablāk.