Es arī nedomāju, ka brīvība ir kaut kas maģisks, kas vai nu piemīt vai nepiemīt un piekrītu, ka var sevi visādi pieradināt pie apkārtējās vides un visādiem apstākļiem, es arī ļoti daudz šos paņēmienus izmantoju, un tie agrāk vai vēlāk parasti sāk darboties, nu, kaut vai sēdēšana uz grīdas vai teikšana cilvēkiem, ko es patiesībā par viņiem vai lietām domāju/jūtu arī, ja tas ir kaut kas ne pārāk labs vai tieši otrādi nepiemēroti svarīgs, tas man nav viegli, bet es gribu tā varēt (un gribu arī varēt dīlot "sekas", tb - ne jau vienmēr tas izvēršas tik patīkami), bet es zinu, ka es gribu būt tāds cilvēks, kas tā rīkojas, un es ceru, ka kaut kad tas kļūs relatīvi viegli, nu, tā, ka es varētu pavisam godīgi par sevi sacīt "es jūtos brīva tā darīt".

Bet par visādām ķermeniskām lietām tas ir daudz sarežģītāk, kā jau es teicu, vieglāk rakstīt dzejoli, nekā cept cepumus/dejot.