pelnufejas rakstītā kontekstā atkal domāju par to, cik bieži cilvēki par mani saka, ka es esot ļoti brīva, norādot uz visādām lietām, ko es daru - staigāju basām kājām visur, kur vien var, uzdodu visādus muļķīgus jautājumus, saku lietas kā "man gribas čurāt", nevis "man vajadzētu nopūderēt degunu", smejos skaļi, izdodu neartikulētas skaņas un bieži nenoslēpju emōcijas, sēžu uz grīdas, ļoti dejoju publiskās vietās un tamlīdzīgi. ļaudis kaut kā automātiski pieņem, ka tas, ka tā uzvedos, nozīmē, ka jūtos ļoti ērti ar sevi citu klātbūtnē, kas, protams, mēdz būt taisnība, bet patiesībā tie visi ir arī rīki, ar kuriem sev palīdzēt atbrīvoties un pieradināties pie vides un situācijas - iekārtošanās paņēmieni, ja tā varētu teikt. veidi, kā apklusināt iekšējo kritisko pašvērotāju, maksimāli iegremdējoties notiekošajā, ciešāk pieskaroties pasaulei.

jā, laikam tas, ko gribēju teikt - brīvība principā ir sekas, nevis cēlonis (protams, noteikti ir arī tādi, kam ir citādāk, es zinu tikai par sevi, ja). man gribētos, lai visi, kam tas varētu noderēt, to saprot, ka šitā mēdz būt, sekojoši saprotot arī, ka nav tā, ka par milici piedzimst vajag kaut ko maģisku, kas vai nu ir, vai nu nav.