varbūt tāpēc, ka viss liekas tik slikti, jo mani sāpina dekarta trauma, man šovakar nu jau kādu brīdi gribas būt reāli nejaukai. gribas runāt kaut kādas ļaunas lietas, būt aizskarošai, apstrīdēt visu labo un skaisto, teikt, ka viss iet uz galu, ka pasaulē nav taisnības, un nav laimes un mīlestības, un zāļu pret vēzi, un ziemsvētku vecīša nav, un mākslas arī nav, un vispār. bet es zinu, tas tāds smieklīgs mazā, aizvainotā bērna motīvs manī. un pie sevis es par to gan smejos, gan lamājos, jo - visas ļaunās lietas pazudušas, pilns puncītis, pilnas ķepiņas pūkainu priecīgu domu, un tikai tā bēda par dekartu visu ņem un sabojā.