22 June 2014 @ 08:27 pm
 
kopš kāda laika man ļoti patīk ārzemju braucienos par lietām domāt ~analōģijās, man ir tāda sajūta, ka tas labāk kontekstualizē vietas, notikumus un situācijas, vieglāk iekļaut esošajā atskaites sistēmā, vieglāk citiem paskaidrot, kā kaut kas ir bijis.

tātad, vakardien bijām luksemburgas turaidā (vianden) - attālums līdzīgs (kāda stunda no galvaspilsētas), galvenā atrakcija - viduslaiku pils un iespēja uz to braukt ar pacēlāju pāri ielejai. šodien, savukārt, luksemburgas alūksnē (grevenmacher) - miests netālu no robežas (gan tuvāk robežai nekā alūksne, jo iekš grevenmacher varēja vienkārši pāriet pāri tiltam uz vāciju), kur cilvēki no visas luksemburgas brauc staigāties pa tauriņu māju. tētis teica, ka tā vispār esot tāda tendence šai valstī - ka gandrīz katrā miestā ir viena kaut kāda "atrakcija", izklaides, kultūras utml. objekts, ko apmeklēt ļaudīm no tuvīnās (un reizēm arī ne tik tuvīnās) apkaimes. tauriņu mājā uzzināju kaut ko jaunu par bitēm: līdz šim man likās, ka darba bites, kas veic dažādus uzdevumus, ir vienkārši dažādas bites, tb, izšķiļas un tiek norīkota vākt medu, bet izrādās, ka patiesībā bites darba uzdevums atkarīgs no vecuma - pavisam jaunas bites tīra šūnas un baro kāpurus, tad 10-20 dienu vecās bites taisa jaunas šūnas, tad kādu laiku sargā pūzni, un tikai tad sāk lidot ārpus stropa vākt putekšņus etc, ko arī tad dara līdz mūža galam. vēl ļoti jauka bija tiltam pašā vidū uzlīmētā zīmīte (kamēr neesmu atpakaļ mājās, ar bildēm dalīties nevarēšu) ar tekstu "Europa ist cool / gegen nationalen Egoismus, fur Europa".



un šo visu es prokrastinējot rakstu tāpēc, ka tā vietā, lai mēs, kā plānots, dotos beidzot visi kopā (jo uz grevenmacher mamma atteicās braukt, aizbildinoties, ka jāmācās nākamās nedēļas franču valodai) ārā no mājas vakariņās un tad vērot lāpu gājienu un salūtu par godu lielhercōga jubilejai, ir jāgaida. jo pēc tam, kad bijām paspēlējuši manis līdzpaņemto spēli, visi priecīgi un jautri, noskaidrojuši, ka brālis ir zaudējis, un cēlāmies no galda, lai postos un autos, mamma apsēdās uz dīvāna un vienkārši sāka raudāt, un ne jau aiz prieka. un pēc tam neko neatbildēja par to, kā viņai varētu līdzēt vai atbalstīt. tagad, šķiet, pamazām būs nomierinājusies, un laikam es tā arī neuzzināšu, kas tad bija tas, kas šo trigeroja, lai varētu vismaz censties izvairīties no iespējas, ka tas atkārtojas tuvāko dienu laikā. drošvien būtu vajadzējis saprast, ka kaut kas šāds nāk, brīdī, kad viņa sāka runāt par to, ka rīt varētu nebraukt arī uz trīri, uz kurieni mūs vedīs kaut kāds tēta kolēģis, ar ko viņi visi ir pazīstami un draudzīgi. vai tad, kad iekš grevenmacher tētis teica, ka mamma esot no rīta piedāvājusi viņam vienkārši iesēdināt mūs autōbusā un palikt mājās mācīties itāļu valodas eksāmenam, kas viņam būs otrdien. visvairāk mani apbēdina un satrauc tas, ka viņa jau galvenokārt skaidri nesaka, ko gribētu - piemēram, par to tēta palikšanu mājās runa bija "tāpēc, ka tev jāmācās eksāmenam", nevis "tāpēc, ka man gribētos ar tevi pasēdēt mājās" (kas gan jau ka ir ticamāks iemesls). un tagad arī nav skaidrs, vai mums jāgaida, un tad iesim, vai arī tā ir stratēģija, lai panāktu, ka mēs ejam un viņa paliek, vai arī vajadzētu visiem vienoties kopīgā dziesmā, ka nekur neejam un paliekam, piemēram, paskatīties futbōlu vai arī vēl paspēlēt spēli. tā mēs te dzīvojam, pa kalniem un lejām, gandrīz vienmēr ar tādu saspringumu fōnā, gaidot, kad atkal būs kāds ilgāks vai garāks dusmu vai bēdu izvirdums, kuru risināt vai ar kuru atrast, kā sadzīvot. bet varētu taču būt daudz sliktāk, tāpēc jāatceras būt pateicīgai, ka ir tā, kā ir, un mamma var gan staigāt, gan kontrolēt visus savus locekļus, parūpēties par sevi, gan lielu daļu laika arī veiksmīgi un bez lielām drāmām ar mums komunicēt. jāatceras, ka "it's not a matter of ignoring that which is hard but of celebrating the beauty that still exists despite the circumstances. Too often we focus so much on the quicksand that we fail to see that which has refused to drown". puff.
 
 
( Post a new comment )
izelpa[info]elpa on June 22nd, 2014 - 09:25 pm
kā ir ar to, kāpēc viņa nerunā par savām izjūtām? tas ir bēdīgi, un viņai pašai noteikti būtu palīdzīgi, ja varētu dalīties un saņemt izpratni no pārējiem par to, kā jūtas. citādi sanāk tāds struggle, kā jau tu raksti.

bet es mūždien apbrīnoju tavu optimismu, un fokusēšanās uz priecīgajiem aspektiem viennozīmīgi ir vērtīgs virziens!
(Reply) (Link)