Man šķiet, ka liela problēma šajā visā ir arī sieviešu pašu attieksme, kaut vai visādās situācijās ar seksuālu uzmākšanos - man rodas iespaids, ka pašas sievietes vīriešiem regulāri meklē aizbildinājumus "bet vai nevarētu būt šitā?, kaut arī, ja tu nesaproti, ka tev pasaka "nē", tu esi vienkārši vai nu kretīns vai maniaks, savukārt, ja sievietes uzvedībā tiek pamanīts kaut kas potenciāli provocējošs vai tāds, ko par tādu varētu pavērst, tad viņa tūlīt ir "apšaubāmas uzvedības", man tas liekas tik nenormāli negodīgi. Un šī nostāja tiešām bieži ir pašām sievietēm, kad viņas uz tādām situācijām noraugās no malas,, es gan arī par šo esmu lasījusi, ka tas lielā mērā ir saistīts ar bailēm, tb – ir jāvaino tās sievietes, kruas ir cietušās no seksuālas vardarbības un jāuzskata viņas par “vieglas uzvedības”, jo tad var domāt no sērijas “es taču tā neuzvedos, mans bērns tā neuzvedas - mēs esam pasargātas, kas, protams, ir muļķības.

Bet, man šķiet, par šīm lietām arī būtu daudz plašām jārunā un “jāizglīto” sabiedrība. Un jārunā, nevis tikai caur visādiem skaļiem saukļiem, bet arī tiešām iedziļinoties un skatoties, kur un kā visādiem grriziem un absurdiem priekšstatiem aug kājas.