es, kā jau slims ķipars, neiztaisījos no mājas tik laicīgi, kā būtu gribējies, un diemžēl nebiju arī tik superveiksmīga, kā varētu gribēties, un nenoķēru mikriņu tieši tai sekundē, kad nonācu transporta pieturā no sava rajona uz centru. biļete iekš bezrindas.lv jau nopirkta, 17min līdz autobusa atiešanai, mikriņa šoferis saka - līdz centram 10-15 min. es prasu - tad 10 vai 15, jo šajā gadījumā tā ir atšķirība starp paspēšanu aizskriet līdz autoostai un nepaspēšanu. šis tikai norausta plecus, un es, atcerējusies, ka Liepājas autobusi taču brauc pa ulmaņa gatvi, nolemju, ka varu taču iekāpt tai pieturā, kurā esmu redzējusi viņu uzņemam pasažierus citos braucienos. domāts - darīts. piezvanu 1188, lai katram gadījumam pārliecinātos, vai tā ir tur, kur atceros, viss ir kā nākas, dzīve rožaina. pieturā izdomāju piezvanīt uz biļetē norādīto hotline, lai pajautātu, vai man ir jādara kaut kas īpašs, lai autobuss tur apstātos, jo biļete man, galu galā, no autoostas. un te sākas manas nedienas - sieviete tālrunī man saka, ka es nevaru izdarīt pilnīgi neko, lai autobuss apstātos, autobusi tur stāvot tikai tad, ja ir tukši. savā slimības ārprātā prasu viņai, vai kāds nevar informēt šoferi par to, ka viņam vajadzētu gan tur apstāties, jo es taču tur būšu un man taču jau ir Biļete! viņa saka, nē, nevar vis, nekādu šoferu numuru, viņa nav autoostā, neko nevar darīt. prasu - vai ir kāds, kam es varu piezvanīt autoostā, man iedod kaut kādu autoostas uzziņu numuru, uz kuru es arī zvanu, kas, retrospektīvi, visā šajā pasākumā bija vissliktākā ideja, jo otrā galā man atbild nīgra bāba, kas saka, ka tā nav nekāda starppilsētu autobusu pietura, autobuss tur nestāsies, neviena, kas varētu šoferi informēt, ka tur būtu labi apstāties, nav, nākamā pietura ir benūži, pis nahuj, stulbā meitene. nu, labi, tādus vārdus gluži viņa nelietoja, bet vēstījums bija skaidrs. tajā brīdī es, protams, sāku raudāt, bet to viņa nezināja, un vienkārši nometa klausuli. (noveļu raudāšanu uz temperatūru :D tagad izmērīju, nav jau nekādas kalngales, bet pāri par 37ir)
šajā brīdī sāku plānot, kā visveiksmīgāk tikt uz nākamo autobusu un apklusināt skopuli sevī, kas spēcīgi iebilstu pret vēl vienas biļetes pirkšanu, slaucīju asariņas piedurknē un zūdījos par tizlumu, kas lika man tusnīties no mājas ārā par lēnu, par lēnu, par lēnu. bet tad es atcerējos, ka es taču esmu veiksminieks. sakodu zobus, uztaisīju savu viskareivīgāko sejas izteiksmi un nolēmu, ka, lai gan uz ceļa lekt autobusam priekšā gluži gatava nebūtu, es varu vicināties ar rokām tik agresīvi, lai būtu skaidrs, ka, gadījumā, ja autobuss neapstāsies, es iešu uz autoostu ar kādu fiziski izrēķināties (not that i would do such a thing). kad autobuss ļoti laipni apstājās, man aiz aizkustinājuma (vai varbūt noguruma, vai tāpēc, ka temperatūras dēļ man pēkšņi bija kļuvis visai vēsi) trīcēja rokas, kad rādīju šoferim biļeti sava tālruņa ghettostyle ieplaisājuša stikliņa klātajā ekrānā un stāstīju, kā autoosta mani biedēja ar apgalvojumu, ka autobuss neapstāsies. šoferis tikai raustīja plecus, likās pārsteigts par šādu iespējamību un prasīja manu uzvārdu, lai atrastu savā pasažieru sarakstā. jūtos kā uzvarētājs. laimīgas beigas.

P.S. bet labprātīgi es no šitās pieturas braukt nākotnē laikam tomēr negribēšu, haha.