izlasīju eleanor and park, guļu gultā, raudu un domāju, ko es darīšu, ja izrādīsies - kas nepavisam nav neiespējami - ka starp bērniem, ko es mācīšu, būs kāds, kam mājās ir līdzīgi, vai es to vispār zināšu, vai es varēšu izdomāt kaut ko labu, drošu un efektīvu, ko darīt, ak dievs, es laikam esmu atradusi to lietu, no kuras es visā IM sakarā baidos visvairāk, ka man varētu būt klasē kāds ar briesmīgām problēmām mājās, un es varētu to nepamanīt. vai nevarēt pilnīgi nekā palīdzēt. es laikam tomēr saprotu visādus lame-ass skaidrītes stila cilvēkus ar sapņiem par trīs metrus gariem ēteriskiem cilvēkiem nākotnē, kuri nespēj darīt ļaunu, visādas izdomātas muļķīgas perfektās pasaules, jo ir skaidrs, ka vismaz reizēm kļūst sevišķi grūti saprast un pieņemt, ka ir cilvēki, kas viena vai otra iemesla vai beziemesla dēļ vienkārši dara citiem briesmīgi pāri, gribas iztēloties pasauli, kur tā nav. ai, kaut kāds muļķīgs sūds sanāca, bet reizēm jau drīkst. jāpārstāj raudāt un jādodas uz centru.