Tādas lietas diemžēl notiek, bet Tu nevari vainot sevi(Kas ir grūti, protams, jo cilvēks kas tā pats nekad nedarītu, nevar īsti saprast, kā/kāpēc citi tā dara. Bet tā ir diezgan briesmīga lieta, no kā pašu smadzenes cenšas cilvēkus pasargāt tādā līmenī, ka arī citi ģimenes locekļi to mēdz nepamanīt/nesalikt obvious clues kopā.), īpaši ja Tu tam pieej tā, ka būtu ar mieru/gribētu palīdzēt, ja varētu. Tas jau ir krietni labāk, kā vidējā cilvēku vienaldzība. Man šķiet, ka arī tas, ka kādam rūp, kaut kādā mērā palīdz tādās situācijās.