18 March 2014 @ 03:11 pm
 
"Lanre, what have you done?"
Lanre continued to look out over the ruins of Myr Tariniel. His shoulders stooped as though he bore a great weight. There was a weariness in his voice when he spoke. "Was I accounted a good man, Selitos?"
"You were counted among the best of us. We considered you beyond reproach."
"Yet I did this." Lanre turned. "And I counted among the best." Lanre's face was terrible to look upon. Grief and despair had ravaged it. "I, considered wise and good, did all this!" He gestured wildly. "Imagine what unholy things a lesser man must hold within his secret heart." Lanre faced Myr Tariniel and a sort of peace came over him. "For them, at least, it is over. They are safe. Safe from the thousand evils of the everyday. Safe from the pains of an unjust fate."
Selitos spoke softly, "Safe from the joy and wonder . . ."
"There is no joy!" Lanre shouted in an awful voice. Stones shattered at the sound and the sharp edges of echo came back to cut at them. "Any joy that grows here is quickly choked by weeds. I am not some monster who destroys out of a twisted pleasure. I sow salt because the choice is between weeds and nothing." Selitos saw nothing but emptiness behind his eyes.
Lanre gave a hollow laugh. "I wanted you to understand, to know it was not madness that made me do these things."
"You are not mad," Selitos admitted. "I see no madness in you."
"I hoped, perhaps, that you would join me in what I aim to do." Lanre spoke with a desperate longing in his voice. "This world is like a friend with a mortal wound. A bitter draught given quickly only eases pain."
"Destroy the world?" Selitos said softly to himself. "You are not mad, Lanre. What grips you is something worse than madness. I cannot cure you."

//Patrick Rothfuss, 2011, he Name of the Wind
Tags:
 
 
( Post a new comment )
izelpa[info]elpa on March 18th, 2014 - 04:37 pm
yellow, es te drusku atkal akadēmiski paklauvēšu pie tevām durvīm :)

mums skolā jāraksta atskats par manu pieredzi eksistenciālās terapijas grupā, un es gribu tajā iepīt drusku arī to aspektu, ka, manuprāt, tas grupas darbs centās atdzīvināt un iedzīvināt starp cilvēkiem agrākās kopienas funkcijas, kuras pašlaik individuālisma gaismā ir izplēnējušas, apputējušas un netiek īpaši celtas godā. respektīvi, ka agrāk kopienai bija arī psihoterapeitiska funkcija, un mūsdienās šīs kopienas funkcija ir krietni mazinājusies vai vismaz pārformējusies.

varbūt tev ir ideja par to, kur es varētu atrast pāris antropoloģiskus pierādījumus tam? apspriedumus? domu graudus?
neko pārāk ekstensīvu, bet tīri tā, ieskatam.

(es ceru, ka šis nav gluži tā, kā man, kad cilvēki man atraksta ar jautājumu: "tu tak studē psiholoģiju, vai tev ir kāda forša prezentācija par kautrīgumu?" :D)

ja tev kas ienāk prātā (autors vai avots), plz do tell. ja ne, tad gan jau pati arī kaut ko sameklēšu :) vienkārši šajos jautājumus tu man esi go-to speciālists.
(Reply) (Thread) (Link)
izelpa[info]elpa on March 18th, 2014 - 04:37 pm
pierādījumus tam/domu graudus par to, ka kopienai bija psihoterapeitiska funkcija.
(Reply) (Parent) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on March 18th, 2014 - 05:55 pm
nu, kāpēc tad tikai "bija" - daudzviet jau joprojām slimības (ne tikai garīgās) tiek uztvertas kā visas kopienas lieta/atbildība.

par avotiem, hmhm, cecil helman ir sakarīgs ievads medicīnas antropolōģijā, kur šis arī parādās, vēl var paskatīties kko no byron good; tieši par garīgo veselību ir ingleby, bet tur gan varētu būt vairāk tāda vispārīga psihoterapijas un garīgo slimību koncepta kritiska aplūkošana. es caurskatīšu savus bakalaura mācību materiālus, ja atradīšu ko konkrētāku, vēlāk te piemetīšu. tā uz ātru roku uzraku Cultural Anthropology, Barbara D. Miller, John Van Esterik, Penny Van Esterik, kur ir bišķiņ, 170-171.lpp tieši minēta kopienas nozīme.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
izelpa[info]elpa on March 18th, 2014 - 07:05 pm
thank you, burvīgi!
(Reply) (Parent) (Link)