tas ir tik briesmīgi, ka pat iemīļotā ff stāsta lasīšana vairs nestrādā, visi tie sīkumi, kas maļas pa galvu, ko es būtu varējusi vēl pateikt, ko es būtu gribējusi pieminēt; sajūta, ka varbūt tas būs izšķirīgi, ka mana paškritika un nespēja sevi slavināt (par spīti tam, ka tas nebūtu nepamatoti), būs tas klupšanas akmens, kas sagāzīs visu manu vezumu. tas būtu tik ironiski, ņemot vērā, cik ļoti jau es šajā jomā pēdējā ~gada laikā esmu uzlabojusies.

ugh. miedziņ, draudziņ, glāb mani, mīļais.