12 February 2014 @ 01:50 pm
trollīši mumiņi  
"būt ateistam ir interesanti tādā ziņā, ka jūsu kliķei droši vien jāatmet 'mīlestība', un jāargumentē pret mīlestību, utml."

šis teikums mani ļoti samulsināja. es, piemēram, tā uz sitienu nevaru izdomāt nevienu "ateistisku" ieganstu (neatkarīgi no tā, vai es pati tādam piekristu vai nē), kāpēc jūtām būtu jābūt nesaraujami saistītām ar pārdabisku spēku eksistenci (bet droši vien tas tāpēc, ka man ir neticīgā aprobežotais prāts). vienīgie potenciālie "nav dieva - nav mīlestības" argumenti, kas nāk prātā, būtu tādi, ko izmantotu tieši ticīgie cilvēki, nevis ateisti, nu tur, apmēram kā "ja netici dievam, tad tas, ko tu jūti, nemaz nav īsta mīlestība, jo īsta mīlestība nāk tikai no dieva", vai kaut kā tā.

varbūt kādam no jums nāk prātā kāds (kaut vai sūdīgs) arguments, kāpēc lai cilvēki, kas netic dievam, teiktu, ka līdz ar to nav arī mīlestības?
 
 
( Post a new comment )
briinumcepuminjsh[info]french_mime on February 12th, 2014 - 03:46 pm
Jā, jo mīlestība ilgtermiņā, pat ja kaut kad bija, jau vienmēr var izbeigties visādu ar ģenētisko saderību nesaistīto faktoru iespaidā, piemēram, kā jau teici, ja mīļotais ir kretīns, .

Tāpēc es piekrītu, ka lai iesāktu ceļu uz mīlestību tā visa ģenētika noteikti ir ļoti svarīga, jo es arī varu iedomāties kaudzēm variantu, kur otrs cenšas būt ļoti jauks & mīļš, draudzīgs u& lielisks, bet tur nekas nevar sanākt, jo uz viņu vienkārši nestāv.

So my guess it's probably a combination of genes and the ability to not fuck wonderful things up.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on February 12th, 2014 - 04:07 pm
c-->a/b !! :D
(Reply) (Parent) (Link)