12 February 2014 @ 01:50 pm
trollīši mumiņi  
"būt ateistam ir interesanti tādā ziņā, ka jūsu kliķei droši vien jāatmet 'mīlestība', un jāargumentē pret mīlestību, utml."

šis teikums mani ļoti samulsināja. es, piemēram, tā uz sitienu nevaru izdomāt nevienu "ateistisku" ieganstu (neatkarīgi no tā, vai es pati tādam piekristu vai nē), kāpēc jūtām būtu jābūt nesaraujami saistītām ar pārdabisku spēku eksistenci (bet droši vien tas tāpēc, ka man ir neticīgā aprobežotais prāts). vienīgie potenciālie "nav dieva - nav mīlestības" argumenti, kas nāk prātā, būtu tādi, ko izmantotu tieši ticīgie cilvēki, nevis ateisti, nu tur, apmēram kā "ja netici dievam, tad tas, ko tu jūti, nemaz nav īsta mīlestība, jo īsta mīlestība nāk tikai no dieva", vai kaut kā tā.

varbūt kādam no jums nāk prātā kāds (kaut vai sūdīgs) arguments, kāpēc lai cilvēki, kas netic dievam, teiktu, ka līdz ar to nav arī mīlestības?
 
 
( Post a new comment )
cukursēne[info]saccharomyces on February 12th, 2014 - 02:53 pm
es vienmēr esmu domājusi, ka ticīgie (un vispār lielākā daļa cilvēku), runājot par mīlestību, vnk atsaucas tikai to otro, ~kognitīvi biheiviorālo daļu, tb to a/b, īpaši nesatraucoties par kaut kādiem cēloņiem, bet varbūt tas tāds pārpratums.

"A varbūt ir tā, ka katram pēc viņa ticības, nu tur ateistus mīl par feromoniem, bet kristiešus par tikumiem un paklausību" - vispār, jā, this sounds about right :D
(Reply) (Parent) (Link)