šausmīgi nepatīkami, ka tad, kad ir kaut kāds pietiekams fōna neapmierinātības troksnis, tad visādi ar to saistīti sīkumi paver vaļā vārtus uz pilnīgi nebaudāmu un samērā grūti menedžējamu īgnumu. labi vismaz, ka ir iespēja to neizgāzt uz daļēji cēlonīgajiem cilvēkiem. nu, vai vispār jebkādiem citiem cilvēkiem. bet vispār noskaņojums dažu sīku piezīmju rezultātā momentāni no diezgan aizrautīgi jūsmīga ir pārvērties par plēst-lauzt-skriet-dauzīt-galvu-pret-sienu, nu kāpēc tā vajadzēja. tieši tāpat arī vakar.
tas ir apmēram tikpat nejauki kā tad, ja būtu kaut kāds supergaršīgs produkts, ko es nevarētu atļauties, un kāds, kuram tas produkts būtu, regulāri mētātos ar tādām frāzēm kā "tev gan šitais noteikti garšotu", bet nekad man to nedotu.