vienmēr šķitis interesanti tas, kā no labām, saprātīgām pamatnostādnēm cilvēki nonāk līdz kaut kādiem ekstrēmiem, kategōriskiem, absurdiem argumentiem.

nu, piemēram, no "naudas daudzums nav labākais veids, kā mērīt panākumus" līdz "nost ar naudu, darbu, produktivitāti, visiem jāpāriet uz naturālajām saimniecībām" vai no "patstāvība ir laba lieta" līdz "neuzticies nevienam, nepaļaujies ne uz vienu, pats, pats, PATS, viens, VIENS, VIENS!!!" utt.

tagad, lasot to summerhill grāmatu arī sanāk brīnīties tieši par šo. jaukas idejas (brīvība taču ir forši!), bet tās (vismaz man) diezgan ļoti bojā tāds melnbalts pasaules skatījums, "visu vai neko!" attieksme. var jau būt, ka es vienkārši esmu šaurpierīga, bet patiesībā man tiešām liekas, ka ir drusku divkosīgi no vienas puses slavināt brīvību un izvēles iespējas mācoties, bet tad paziņot, ka no grāmatām vispār nekādu izglītību nevar iegūt; teikt, ka svarīgākais bērnam izglītībā ir atrast ieinteresētību, bet tai pat laikā nosodīt gatavību bērnam parādīt, kā strādā kādas tehnolōģiskas/mehāniskas lietas (e.g. traktōra motōrs), it kā būtu tikai divas galējības - konstanta uzbāšanās/piespiešana un ~pilnīga patvaļa. pfft.