man ir žēl, ka tagad es vairs nevaru tik viegli kā kādreiz vidusskolas gados vienkārši aizsūtīt cilvēkiem, kas man patīk, diezgan bezsaturīgas ziņas, kuru galvenais tieši vai netieši paustais vēstījums ir kaut kas a la "you matter to me and i'm thinking of you". tagad gan tā padomāju, tas daļēji, iespējams, varētu būt saistīts arī ar faktu, ka daudz retāk esmu pieļurbājusies, haha, bet noteikti ne tikai. vienkārši ir pārliecība, ka visiem jau ir citi tuvāki un svarīgāki cilvēki, kas tādas ziņas sūta, un sajūta ka man nav īsti tādu tiesību. it kā bez īpaša sertifikāta nedrīkstētu. reizēm jau tāpat gadās, jo sevišķi uz ārzemēm, vai ne, bet tā tomēr ir kļuvusi par ļoti anomālu parādību, lai gan es bieži grozos pa gultu, nevarēdama aizmigt, cenšoties izdomāt kaut ko saturīgu, ar ko tādu vēstījumu attaisnot. ehh.