es pēdējā laikā ļoti daudz domāju par to, cik svarīga ir iedvesma. lietas, cilvēki, notikumi, kas liek iekšēji sarosīties, saknosīties, sajust, kā prāta taustekļi izstiepjas un sāk ar jaunu sparu taustīties apkārt. man šādu lietu ir ļoti daudz, mani iedvesmo gan visādi sīkumi, gan Lielās Lietas, par kurām es esmu ļoti pateicīga, bet es arī ļoti spēcīgi (iespējams, kļūdaini) jūtos tā, ka patiesībā ļoti liela daļa sabiedrības uzbūves nepavisam nav pielāgota tam, lai cilvēkus iedvesmotu, drīzāk tieši otrādi. nu, piemēram, kā jau savās aberdīnas izlaidību brīvdienās spriedu ar rr_rrr_r un french_mime, izglītības sistēma, kam vajadzētu bērnus un jauniešus iedvesmot mācīties, lielākajā daļā gadījumu izdara tieši pretējo, izēdot iedvesmu un sajūsmu, aizvietojot to ar nīgrumu un nepatiku pret mācīšanos. kas ir vienkārši ārprāts, jo es nepiekrītu tiem, kas saka, ka cilvēks no dabas ir slinks un vienaldzīgs, un, ja tikai dotu iespēju, sēdētu kā kartupelis uz dīvāna, grauzdams čipšus un skatīdamies tv, es esmu pārliecināta, ka tuvāk patiesībai ir e.t. hall, apgalvojot, ka "the sexual drive and the learning drive are, if one can measure the relative strength of such disparate urges, very close to each other in the power they exert over men’s lives" - tad kā tas nākas, ka šo tieksmi skolas tik veiksmīgi gandrīz vai nokauj tik daudzos cilvēkos? tāpat arī ikdienišķākās situācijās, visādas tangensiskas novirzes no "tiešā uzdevuma/tēmas", kas saistītas ar iedvesmu, tiek definētas kā "nenoturīga uzmanība" un vieglprātība, visādi pēdējo gadu interneta cenzūras mēģinājumi, ikea mēbeles (haha, labi, tas tā pusnenopietni)... un cilvēkiem, kas nav kādas laimīgas sagadīšanās upuri, kļūst arvien grūtāk būt iedvesmotiem; izaug daudzi visādi nopūtām un man-ir-garlaicīgi frāzēm pildīti ļaudis, un vide, kurā dzīvojam, viņiem iedvesmošanos nepadara vieglāku. es apzinos, ka, visdrīzāk, tas, ka mani iedvesmo tik daudzas lietas, varētu nebūt manis pašas nopelns, lai gan es ļoti aktīvi cenšos atrast visu ko, kas mani iedvesmo, pie tā pieturēties, to apzināties, apstāties un atzīmēt - jā, jā!, JĀ!, šis mani aizrauj, šis mani sajūsmina, šis mani iedvesmo, un es nejūtos pārāka par cilvēkiem, kuriem tas neizdodas, bet es uzskatu, ka tas nav godīgi. es gribētu, lai visiem cilvēkiem būtu tikpat viegli iedvesmoties. un es gribu kaut ko darīt šīs lietas labā. man šķiet, tas ir mans pienākums - man ir dots tik daudz, reizēm, kad es to pēkšņi no jauna saprotu (tas mēdz notikt pavisam negaidīti, atverot ārdurvis un ieelpojot svaigu rudens gaisu, iekožoties tikko izceptā cepumā, paskatoties pa logu, dziedot, noglaudot kaķi, apkampjot cilvēkus, kuri mani sajūsmina un ar savu eksistenci vien palīdz turpināt ceļu uz būšanu "labākam" cilvēkam, lasot grāmatu vai kādu citu tekstu, guļot uz muguras siltās smiltīs, un vēl, un vēl), es jūtu lielu, siltu kamolu krūtīs, sirds sažņaudzas no tādas sajūtas, kurai es nezinu īsti vārdu, kas ir kaut kas pa vidu starp pateicību, prieku, atvieglojumu, atbildību, mazliet bailēm un daudz anticipation, acīs sariešas asaras, un es zinu, ka es varu kaut ko lietas labā darīt. jo, lai cik neveikla, neglīta un nepietiekami gudra arī es nejustos, man ir tik daudz. un arī, ja es vēl līdz galam nezinu, kā, es cenšos dalīties un dot, un es zinu, ka es varu vairāk, un es zinu, ka es atradīšu, kā to darīt labāk. zinu arī, ka šis noteikti izklausās banāli un varbūt mazliet iedomīgi, bet vai nav vienalga. zinu arī, ka tagad visdrīzāk mazliet nokavēšu mēģinājumu, bet man bija svarīgi šo beidzot puslīdz noformulēt. vēlāk droši vien būs jāpārlasa, jāpalabo, jāpapildina, bet tagad īsti nav laika.