vēl es reizēm jūtos kā vecs, perverss onkulis. šodien, piemēram, ejot caur tuneli, pamanīju meiteni ar tāāādām kājām, vnk satriecošām, foršākās kājas, ko ilgā laikā esmu redzējusi, tādos cieši piegulošos legingos. nu, un es, kā jau izvirtulis, kas esmu, ignorēju savu ieplānoto kustības maršrutu, un vienkārši sekoju viņai, ejot aiz muguras un nepiedienīgi blenžot. attaisnojumam varu teikt, ka tāpat virziens bija pareizais, un viņa, kā izrādījās, pat devās uz ~manu galamērķi, tikai pa citu ceļu.