“Anyway, you’ll do me out a job with talk like that. ‘It’s beyond words,’ indeed. There’s no such thing.” I put my hand over his mouth. That was just how it was, I told him. “Now, granted,” he continued through my fingers, performing the same teacherly tone, now muffled, “words can’t actually be referents, that I grant you, there’s the tragedy of language, but our asymptotic efforts at deploying them aren’t nothing, either.”

//China Miéville, Embassytown

lasu te cibā par to, kā "jo vairāk runā, jo vairāk sanāk samelot", to pašu veco "runāšana sudrabs, klusēšana zelts" virzienu un domāju, ka jā un nē.
jā, protams, tā ir patiesība absolūtajos lielumos, tieši tāpat kā, nez, ja noskatās vairāk filmu, tur būs vairāk sliktu filmu vai, ja vairāk iet ārā, sanāk vairāk saskarties ar lietu - vienkārši tāpēc, ka kopējais sample plot ir lielāks. tai pašā laikā, it kā ar klusēšanu nevarētu melot. it kā varētu uzbūvēt kaut kādas jēdzīgas attiecības bez vārdiem, bez verbālas komunikācijas. es lasu par to, kā "valoda ir viens no neuzticamākajiem saziņas veidiem", bet kas tad mums tāds ir labāks izdomāts? nekas, es saku. jā, protams, žesti un darbi, un visādas tur plecu glāstīšanas, but you can only do so much with that. protams, gribētos kaut kādus maģiskus telepātiskas saziņas veidus, pati esmu domājusi, cik forši būtu iespraust kaut kādu ~usb vada vienu galu sev pakausī, otru - citam ausī, un nodot vēstījumus daudz skaidrāk un tiešāk, bet tā nevar. lai cik tuvas būtu attiecības, lai cik labi būtu "braukt daudzus jo daudzus km automašīnā nepārmijot ne vārda", it only takes you so far, ar to nepietiek, ir jāspēj (iz)runāt(ies). protams, tad parādās visādas nepieciešamības domāt par robežām, lai nesanāk tāda konstanta verbāla caureja, runāšana runāšanas pēc, bet tas jau ir atkal cits jautājums. protams, var būt arī, ka es vienkārši neko nesaprotu.