Ļoti pazīstama sajūta. Man tas parasti ir tieši tāpēc, ka apzinos, ka man ar cilvēkiem (īpaši, ja es viņus maz pazīstu vai nepazīstu vispār) ir ļoti grūti sarunāties, un tad ir tā, ka man šķiet, viņi noteikti mani uzskata par pasaules garlaiccīgāko un dumjāko cilvēku, un tas ir tik bēdīgi, jo man taču ir tik daudz visādas idejas un domas, par kurām es labprāt ar kādu aprunātos, reizēm liekas, ka man ir uzlikta kāda burvestība, kuru es nespēju salauzt ar visu to apgrūtināto komunikāciju. Nu, labi, pēdējā laikā tas pakāpeniski mazinās, un es kaut kā kļūstu brīvāka gan ar cilvēkiem, gan ar pasauli kopumā, bet tas notiek ļoti lēnām.

Es to jau esmu teikusi, un es arī labi saprotu, ka sajūta ir sajūta, un ar to nevar tik vienkārši tikt galā, bet tāapt varu atkārtot, ka man dzīves laikā ir gadījies satikt maz tik negarlaicīgu cilvēku, kā Tevi.