[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Below are 11 friends' journal entries, after skipping by the 25 most recent ones.
| Sunday, December 7th, 2025 | ||
|
eos |
12:55p | Dienas komentārs - sešu punktu plāns sevis mīlestībai un pieņemšanai "(1) Dodieties terapijā un tiekat galā ar visiem saviem vecajiem sūdiem. Es ieteiktu somatisko terapiju, lai jūs patiešām varētu sajust un atbrīvoties no sūdiem, ko jūs nesat sevī, nevis tikai mentāli tos saskaitīt. (2) Atzīstiet, ka savā iekšienē mēs VISI esam labi cilvēki, ja mums ir dvēsele un tieksme radīt – mazuļi nevēlas nodarīt ļaunumu citiem, viņi vēlas izdzīvot. Tas pats attiecas uz zīdaiņiem, bērniem un pat pusaudžiem ar nejaukām izvirtībām! Dažiem pieaugušajiem ir briesmīgas bērnības mantojums, kas izkropļo izdzīvošanas sajūtu, un viņu nervu sistēma mudina viņus to atkārtot ar anomālu uzvedību. Izrādiet līdzjūtību pret šiem cilvēkiem un pārtrauciet domāt par to, kas ir “taisnīgi”. Dzīvojiet sev, nevis citiem ar viņu pašu sūdiem. (3) Apgūstiet emociju regulēšanas metodes – jūsu autentiskais “es” NAV TAS PATS, kas jūsu pēdējā emocija. Jums nav jāreaģē uz visām emocijām, un varat iemācīties distancēties no tām, lai autentiskāks iekšējais “es” varētu pieņemt gudrus un pamatotus lēmumus (ar saspringtu nervu sistēmu un spēcīgām emocijām ir grūti, bet tas ir iespējams). Es to apguvu, apmācot savu autistisko dēlu. Es izmantoju materiālus bērniem – tas ir vieglākais veids. (4) Spoguļdarbs ar mantrām par to, cik lielā mērā Tu pieņem sevi tādu, kāds esi. Tu nesaki: "Es mīlu sevi", kamēr tam notici. Tu vienkārši saki lietas, ko Tu teiktu ļoti mazam bērnam: "šodien bija grūti, es izdarīju X un es izdarīju Y, un es izrādu sev līdzjūtību". Dienu no dienas Tu atrodi patiesu līdzjūtību un galu galā mīlestību pret sevi pat ar visiem trūkumiem. (5) Katru dienu izdari vienu mazu izvēli, par kuru apsveic sevi, kas parāda, ka Tu patiesībā labi rūpējies par sevi. Tu sāc tur, kur esi, un neuzstādi stingru mērķi, par kuru raudāt, ja Tev nesanāks. Pat ja tas ir "šodien es atcerējos apsveikt sevi par nepārtrauktu izdzīvošanu un ātras izejas neizvēlēšanos", tad ar to Tu sāc. Tu sniedz sev pierādījumus, ka Tu patiesībā vari paveikt šīs dzīves lietas, dienu no dienas kļūst vieglāk izdarīt labas izvēles - un tas ietver arī sevis palutināšanu - arī tās var būt labas lietas! Tātad, nekādu mērķu, tikai pierādījumi par labām lietām, lai sevi veidotu, līdz izlemsi, ka vēlies veikt izmaiņas. (6) Pieņem savu .... – tā spēku, grūtības, atzīsti tos un veic saprātīgus pielāgojumus sev, pastāsti cilvēkiem, kas Tev vajadzīgs. Tas prasa laiku – tas ir absolūti iespējams. Ja vajadzīgs, sākumā atrodi kādu citu, kā dēļ to visu darīt. Es nekad to nevarētu izdarīt tikai sevis dēļ. Es to darīju, lai būtu piemērs savam autiskajam dēlam, ka viņam var būt brīnišķīga dzīve, pamatojoties uz autentiskumu un godprātību – divām lietām, kuru, es zinu, viņam ir ļoti daudz, bet pagājušajā gadā šajā laikā viņu izslēdza no skolas, pedagogi norakstīja un teica, ka viņš ir bezcerīgs. NĒ!" |
|
disfigurator |
9:10a | Frizūra Interesanti bija vērot sabiedrības attieksmes maiņu, mūžam garos matus nomainot pret lisaku. Uz pašpārliecinātību arī šis izgājiens interesanti atsaucies. |
| Friday, December 5th, 2025 | ||
|
disfigurator |
2:02p | Dehidratētā kaza - Bebrs pūst no astes Šis bija baigi labs pasākums - žēl, ka piesmēlos un nenoturēju līdz galam. Esmu tas, kuram kūka sejā tika : D
|
|
disfigurator |
10:10a | Reliģija Ja es skatos uz reliģijas labajām pusēm, man ar to nav īsti problēmu - simpatizē ideja, ka reliģija ir nekas vairāk par ilgtermiņā veselīgām un tūkstošgadēs pārbaudītām attieksmēm un dzīves skolu, kas ietērpta iekš misticisma - nozīmju pārnešana līdzīgi kā teikās.
|
| Thursday, December 4th, 2025 | ||
|
zilnezal |
11:22p | es atceros, kaads bija tviteris 2009 gadaa.... visai liidziigs klabam aizvien shai baltaa dienaa. tagad visur ir tikai naratiivi un viedoklji un viss ir kljuvis paaraak sarezgiiti. |
|
zilnezal |
11:18p | jau kādas trīs nedēļas nevaru aiziet gulēt agrāk par trijiem un pamosties agrāk par diviem. bet jūtos okei. galvā pārāk maz teksta, smadzenēm nav ar ko strādāt, turklāt visiem tagad ir dzimenes, smadzenes tjipa deģenerējas no alkohola, bet varbūt līdzsvars rodas no stimulējošām sarunām, kuru saturu diemžēl neatceros, jo esmu aizmirsusi ieradumu pierakstīt to, kas notiek, kas ir labākais veids, kā vingrināt savas smadzenes paturēt atmiņā notikušo. es gan vainoju pie tā emocionāli smagus pārdzīvojumus šogad, kuru dēļ neapzināti izvēlos peldēt laikam cauri, sevi pie tā nepierakstot klāt. esmu klātesoša tagad, ar to pagaidām pietiek. |
|
zilnezal |
11:17p | Man ir prātā šāda atmiņa, tā ir kā neliela aina, gandrīz vai kā video manā prātā -- uz letes stāv mūsu baltais, kantainas kompjūtera monitors ( ko visi vienmēr sauca par “datoru”, un tikai pamatskolas informātikā es pirmo reizi uzzināju, ka patiesībā dators ir tā rūcošā, kantainā kaste pie kājām, kas datoru ieslēdz), mēs ar patēvu sēžam uz t. sauc. “bāra krēsliem” (man šķiet, ka uz tiem pat varēja griezties uz riņķi, bet varbūt es to tagad izdomāju – scenogrāfijas labad pieņemsim, ka tie bija augsti bāra krēsli ar apaļiem mākslīgās ādas sēdekļiem sarkanā krāsā, uz kuriem varēja griezties uz riņķi). Viņš man rāda “mājaslapu”, ko ir man uztaisījis – “backgrounds” tai ir ietonēts gaiši zilā, un vienīgais, kas tajā ir, ir uzraksts “ELĪNA”. Uzraksts ir liels, tas aizņem lielāko tiesu ekrāna. Burti ir izteiksmīgi un stilizēti, apaļām kontūrām, kā uztūkuši iegarienie klaunu baloni, no kuriem tie izsien suņus un citus dzīvniekus. Tas nav uzraksts, uz kura var uzklikšķināt vai kura mērķis ir nodot kādu ziņojumu, kas mudinātu uz darbību vai dotu kādas zināšanas. Tā ir apsveikuma kartīte, zīmējums, dāvana. Manā prātā aizvien ir šis atmiņu kadrs, bet es vairs to neredzu pavisam skaidri – tāpēc neatminos pavisam precīzi, bet ap katru no šiem burtiem lidinājās vai pie tā pamatnes sēdēja eņģelīši (skat. attēlā). Varbūt tie nebija eņģelīši, bet kaķēni. Es neatceros, bet tur notika kaut kāda rosība, kaut kam pat mainījās krāsas – es to pielīdzinātu agrīnā tumblr estētikai (kad, taisot savu lapu varēja tai uzlikt fona mūziku, likt kursoram šaut zvaigžņu lietu un visus tekstus rakstīt gliterotā vordartā). Man bija apmēram pieci gadi, kad es sāku regulāri spēlēt “Lingo”, “Karogs” un “Minesweeper”. Tajā vecumā es jau labi mācēju lasīt, tāpēc Lingo man bija aizraujošs pretinieks. Atskatoties uz to, kā es piegāju spēlei “karogs”, es izjūtu savādu mierinājumu un mīlestību pret sevi: pirmās pāris spēles izmēģinājusi dažādas stratēģijas un zaudējusi, es drīz nonācu pie risinājuma, kas mani apmierināja: spēles sākumā, kad tika dota iespēja izkārtot savu figūriņu izvietojumu, es iebīdīju karogu pašā dziļākajā stūrī, savukārt lauciņus virs, blakus un, drošības pēc, pa diognāli, aizpildīju ar mīnām. Tagad, kad man nebija riska zaudēt, spēle man kļuva interesanta – es varēju izmēģināt dažādas taktikas un ceļus, lai atrastu pretinieka karogu pēc iespējas ātrāk, neriskējot ar to, ka pretinieks manu karogu atrastu ātrāk. Es neredzēju tam jēgu, jo neuztvēru datoru par nopietnu pretinieku, un tā uzvara man šķita tukša un bezjēdzīga. Turklāt mani sajūsmināja atklājums, ka varu tik muļķīgi vienkāršā veidā apkāst pretinieku. Minesweeper es uzspēlēju pāris reizes, un tad vairs ne reizi mūžā. Tur nebija nekādas loģikas, es nespēju atrast nekādu patternu, tāpēc norakstīju šo spēli kā pilnīgi bezjēdzīgu un līdz šai pat dienai neredzu prikolu. |
|
zilnezal |
11:12p | galvā domas: var tās pierakstīt; fun, retrospektīvi, analītiski galvā pārāk daudz domas: riktīgi sūdīgi, neprāts, paranoja, neiroze -- ja izdodas piefokusēties, var parakstīt galvā klusums: miers, ķermeni interesē ēdiens un sekss, bet kā lai sevi izklaidē??? no tukšuma pozīcijas grūti rakstīt, jo nešķiet, ka esmu kaut kam piesaistīta -- tāds zen miers bet vienlaikus cilvēciska garlaicība vot |
|
disfigurator |
12:47p | Likt/nelikt? Par savu bērnību un tīņa gadiem jāsaka, ka, atskatoties uz to ar šodienas acīm, esmu spiests secināt, ka bērnība man tika dota tikai līdz 5 gadu vecumam. Pēc tam sākās nelaimes, veselības problēmas, sūdu vārīšana un citas lietas, kuras mēģinot atcerēties un izvilkt no smadzenēm caur ķipa amnēzijas plīvuru, paskaidro manu personību nu diezgan smalki. Terapijai līdzīga nodarbe, nododoties apzinātai smadzeņu bakstīšanai un jautājumu uzdošanai sev - to skaitā neērtu. Pielīdzinu amnēzijai, jo tiešām gadiem šķita, ka bērnību vienkārši neatceros - tumša bilde. Jokoju, ka traumas noraktas. Bet nu, ja apzināti apsēžos un lieku puzli kopā, tad kaut kas atgriežas, iezīmējas un vienkārši izlec no atmiņas pēkšņi. Gribētos domāt, ka visa šī bēdu putra mani ir veidojusi labāku, ka sistajiem agri jāpieaug un jākļūst viediem, nevis jāvārtās depresijā, domājot par pagātni un slikteni vien, bet nu - tajā pašā laikā man šķiet, ka, iespējams, esmu mentāli bik pagātnē - par gadiem 10, kas arī ķermenī atspoguļojas lol: 43 gadi un vēl paprasa dokumentu. Un vairums manu sieviešu - jaunākas, to skaitā arī 10 gadus jaunākas... Sauc to par atpalikšanu vai mūžīgo jauneklību - man vienalga, manu ikdienu tas tāpat ietekmē precīzi nekādi. Publicēt vai nē, vai kādam būtu interesanti lasīt to, ko man bija interesanti rakstīt? Domas uz virtuālā papīra saliktas, atliek smuki un loģiski sakārtot/rediģēt. Beigu galā - svarīgākais faktors šeit bija tā rezultatīvā rakņāšanās un rakstīšana. Publicēšana ir sekundāra, jo esmu jau ieguvējs :) |
| swimpis | 11:53a | |
| Wednesday, December 3rd, 2025 | ||
|
disfigurator |
10:53a | ₛLiktenis apsaiddaunā vainīgs! Jo tas nieka 4 soļos man nejauši atgādināja par iemīļoto Stranger Things. Un, kas interesanti - super laicīgi! |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}